| Kur ir mājas, kur ir mājas, tur, kur kājas |
[Apr. 24th, 2013|08:33 pm] |
Pavasaris ļauj tuvāk iepazīties ar rajonu. Un tas ļaujas. Mirkšķina slēģactiņām. Mājupnākot "Laima" pielej pilnas nāsis. Visādas mistērijas - izplatītākā uzņēmējdarbība, šķiet, ir zīlēšanas saloni, varbūt vien frizētavu vairāk; ir arī apbedīšanas birojs "Angel", ja nemaldos - ar tādu baltā spožumā izslējušos sprogaini uz šiltes. (Žēl, ka blakus nebija kādas kāzu kleitu bodes "Bafija".) Mazas kokmājiņas kā nosaluši, pikti gliemezīši stutējas blakus daudz augstprātīgākām struktūrām, astoņstāvenes pakāji mēģina atmaidzināt sniegpulkstenīšu kumšķi. Šur tur pa kādai paslēptai, mazpilsētiskai trīsdesmito gadu ieliņai un vēl kādam noslēpumam. Visvairāk dzīvības kapos - skrējēji, suņi, aliņi, mazbērni. Ap pagalma smilškaķkakkasti nemanāmi mainās soliņu deldētāji - padzert, papīpēt. Kastanim pumpuri sprāgst, tikko vien novērš no tiem skatu.
Vienurīt pagalma tālajā galā dejoja maisiņš, gluži kā American Beauty. Tad nu nācās noskatīties. Skatījos un vismaz iedomājos, ka atceros sevi toreiz, deviņdesmit devītajā, pilsēteles kinoteātrīša sarkanplīša krēslā. Tāds satrūcis lāpījums no vieniem gadiem uz citiem, bet kopā jau turas.
Nakts gaiss tāds importēts, pavisam svaigs. Brīvs, patiesi. Naktis ir labas. Joprojām mostos no murgiem ar kliedzienu. Bet nomodā vairs nav bail. Brīva, varbūt.
Cilvēks ir vājš, vājš, un muļķis pavisam. Un var piedot jebkuram, kas neprot vienmēr sevi uzvarēt. Bet ja nemaz necīnās, tad gan varbūt nevajag piedot tik viegli. Tā es ar sevi un par sevi sarunāšu, ar sevi dzīvošu un sadzīvošu.
|
|
|
| Dīkstāve |
[Apr. 24th, 2013|09:14 pm] |
Tajos brīžos, kad šeit izlasu kaut ko, kas liek karsti šņākuļot un vēlēties rakstīt piktus komentārus ar nepopulāriem viedokļiem, parasti saprotu, ka tā būtu vien verbāla pašmasāža ar rezultātu nulles vērtībā, maigi pasmaidu un turpinu savas bezgalsvarīgās, neatliekamās gaitas. Kādreiz jau dzīvē ir bijuši gadījumi (un dzīvē - tajā, kur nerunā ar klaviatūras palīdzību), kad paceltām rokām un balsi esmu cīnījusies par Taisnību, bet tie ir dziļi iekulti to mirkļu vidū, kad man pietiek vien ar to, ka man ir Taisnība. Nekas. Gan jau kādreiz arī manas asinis savārīs nelabu putru. Gan jau kādreiz gribēsies man arī savus smukos jaundzimušos viedokļus smuki ievīstīt un vēl smukāk atrādīt citiem laimīgajiem jaunajiem vecākiem.
Atceros padomjlaika karikatūras par "vienaldzīgajiem", tādiem glauni rūtaini tērptiem čalīšiem, kas uz visu lūr caur pieri tā, it kā nemaz tur neatrastos. Es arī esmu tāds čalītis. Ģimenē bijis tik daudz skolotāju, ka viss pedagoģiskais nervs laikam notērēts jau iepriekšējās paaudzēs, man nav atlicis. |
|
|