| Pēdējā ieslēgtā naktslampiņa pilsētā |
[Feb. 9th, 2013|12:47 am] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Nina Simone | ] |
Esmu kļuvusi par ubagu ar Černobiļu sirdī, klīstu apkārt, diedelēdama no citiem mīlestību, draudzību un citas drupačas, kas man nemaz nepienākas. Nezinu atrisinājumu, jo nemaz nezinu problēmu, vai vismaz baidos to nosaukt vārdā. Vārdu vispār palicis maz. Visi kaut kur muļķīgi iztērēti. Pat miegā nav iespējams patverties, arī sapņos visu laiku jācīnās, kaut kas jārisina. Nē. Nav vārdu. Sāpes pagriež laiku otrādi, un es saraujos atkal par zīdaini, zaudēju runasspējas, zaudēju jebkuras spējas, maza, apaļa podziņsejiņa, sarkana no brēkšanas, tuklās kājeles kārpās, sakuļot gaisu bezgalības zīmēs. Es roku sev kapu, kamēr šāvēju brigāde vēl iztaisno uzplečus un sprādzē jostas, un zinu, ka tur iekrist būs mīksti kā pēlī, ka beidzot pārtrūks visas vēlmes un pavisam pagaisīs visas šīszemes ilūzijas par to, ka jebkad ir iespējams būt kā citādi kā vien nepārraujamā vientulībā. |
|
|
| Viss |
[Feb. 9th, 2013|10:04 pm] |
Visi pēdējā laikā ir tik sasodīti jauki pret mani, vai arī vienkārši esmu pārvirzījusi savu paranoisko neuzticēšanos uz citu fronti. Tikai burkāni vien un nevienas pātagas. Beidzot saņemt kādu kritikas gabaliņu - draudzīgas kritikas, nevis pārmetumu - tomēr ļoti derīgi.
Pēkšņi jūtu, cik viss skaisti, tādas sudraba lodes lido iekšup un nošauj visus vilkačus manī. Tur rudplankumains kaķis lien augšup pa stumbru, tur skursteņa dūmi sajaucas ar miglu kā sapludinātas akvareļkrāsas, un es gribu dzīvot, dzīvot, ņemt to visu, raust kopā, pārstāt aizsegties ar attaisnojumiem sev, par sevi, bez teatrālisma un melodrāmas. Citādi kā tāda Bovarī kundze, prātiņa kā blusai, bet jūtelības pārpārēm.
Visi šie tukšie vakari, šī bēguļošana caur pudelēm un filmām ar asariņu garnējumu finālā, cik šķebinoši. Vai tiešām varu tik maz? Sevi mainīt nav gluži tik viegli kā pārvilkt kleitas, bet varbūt man nevajag sevi mainīt. Varbūt vajag beidzot sevi nemainīt.
|
|
|