| Nocirst matus, noskūt pirkstus |
[Nov. 30th, 2012|12:24 am] |
|
Šodien esmu pamanījusies sastrīdēties ar visiem cilvēkiem, ar ko nācies komunicēt (vai vismaz ļoti centusies sastrīdēties). Esmu izveidojusi, priecājieties, tikai vienu žultainu ierakstu šeit (tur gan žults vairāk bija tēmēta uz sevi pašu, bet es jau neprotu uzrakstīt pareizi, ko domāju). Tā iet, ja pēc vismaz četriem mēnešiem laimes cilvēkam atrauj dārgāko, t.i., spēcīgas miegazāles. Esmu ik vakaru gatava nocirst sev kādu mazsvarīgu izaugumu, piemēram, kājas pirkstu, ja par to varētu dabūt atpakaļ kaut vienu nakti šīs saldās barbiturātu laimes.
Jau būs otrais gadu desmits, kā cītīgi vazājos pie visādiem psih- un citiem lopu dakteriem, visām šīm mūsdienu geišām ar krēmkrāsas zviļņiem kabinetos, bet no viņu ripiņām blakusefekti vien tiek. Eh. Gribētos jau noskūt matus, iet dzīvot meža būdiņā un rast iekšējo laimi sevī, bet šodien sniegs un ķepas negribas mērcēt. Pēc pusstundiņas man sola atnākam No Direction Home, un tad nu gan varēšu ieritināties gultiņā ar Dilanu un kļūt par miera apstarotu pozitivitātes enģeli. |
|
|
| Dīgst spārni, būšu vista |
[Nov. 30th, 2012|12:54 am] |
Šodien kaut kur avīžu kaudzē izlasīju, kā viens patīkams melnsvārcis raksta, ka vajagot spēt pazemību un dāvāt sevi mīlestībā, un tamlīdzīgi, un sakaunējos kā kucēns, kura deguns iebāzts paša peļķītē. Vienmēr, kad salasos prātīgus cilvēkus, sakaunos no savas seklības un kapitulācijas vājību priekšā. Bet tas pārsvarā izvēršas vien daudzvārdīgās paššaustīšanas lēkmēs kā feldkurātam Oto Kacam. Ja vien izdosies aizmigt, pēc pamošanās gribētos censties un censties, un censties.
(Re, un atlika dažām stundām paiet, lai pavisam netīšām atrastu ļoti piemērotu dzejolīti.)
"God in His infinite wisdom
Did not make me very wise-
So when my actions are stupid
They hardly take God by surprise"
(Langston Hughes) |
|
|