| Dīgst spārni, būšu vista |
Nov. 30th, 2012|12:54 am |
Šodien kaut kur avīžu kaudzē izlasīju, kā viens patīkams melnsvārcis raksta, ka vajagot spēt pazemību un dāvāt sevi mīlestībā, un tamlīdzīgi, un sakaunējos kā kucēns, kura deguns iebāzts paša peļķītē. Vienmēr, kad salasos prātīgus cilvēkus, sakaunos no savas seklības un kapitulācijas vājību priekšā. Bet tas pārsvarā izvēršas vien daudzvārdīgās paššaustīšanas lēkmēs kā feldkurātam Oto Kacam. Ja vien izdosies aizmigt, pēc pamošanās gribētos censties un censties, un censties.
(Re, un atlika dažām stundām paiet, lai pavisam netīšām atrastu ļoti piemērotu dzejolīti.)
"God in His infinite wisdom
Did not make me very wise-
So when my actions are stupid
They hardly take God by surprise"
(Langston Hughes) |
|