| Nocirst matus, noskūt pirkstus |
Nov. 30th, 2012|12:24 am |
|
Šodien esmu pamanījusies sastrīdēties ar visiem cilvēkiem, ar ko nācies komunicēt (vai vismaz ļoti centusies sastrīdēties). Esmu izveidojusi, priecājieties, tikai vienu žultainu ierakstu šeit (tur gan žults vairāk bija tēmēta uz sevi pašu, bet es jau neprotu uzrakstīt pareizi, ko domāju). Tā iet, ja pēc vismaz četriem mēnešiem laimes cilvēkam atrauj dārgāko, t.i., spēcīgas miegazāles. Esmu ik vakaru gatava nocirst sev kādu mazsvarīgu izaugumu, piemēram, kājas pirkstu, ja par to varētu dabūt atpakaļ kaut vienu nakti šīs saldās barbiturātu laimes.
Jau būs otrais gadu desmits, kā cītīgi vazājos pie visādiem psih- un citiem lopu dakteriem, visām šīm mūsdienu geišām ar krēmkrāsas zviļņiem kabinetos, bet no viņu ripiņām blakusefekti vien tiek. Eh. Gribētos jau noskūt matus, iet dzīvot meža būdiņā un rast iekšējo laimi sevī, bet šodien sniegs un ķepas negribas mērcēt. Pēc pusstundiņas man sola atnākam No Direction Home, un tad nu gan varēšu ieritināties gultiņā ar Dilanu un kļūt par miera apstarotu pozitivitātes enģeli. |
|