10:24 - Rudenim piedien mazliet skumtSēžu un iestaipu jaunas kurpes. Lietas vienmēr iepatīkas tieši tad, kad man tās nevajag, bet kad eju ar apzinātu domu ko meklēt, neuzrunā nekas. Vēl mazliet domāju par mazu izlutinātu meiteni, kura iegūst visu ko vēlas. Ieraudzīju skaistu audumu un man to nopirka. Ieraudzīju šīs kurpes, pastāstīju un nākamajā dienā gāju pakaļ. Zinu, ka pienākas ļoti priecāties, ka par mani tā rūpējas, lai gan pati biju gatava par to visu samaksāt (audums gan nebija dārgs, un kurpes ar atlaidi), bet man jāsaka, kā kādā grāmatā, ko vakar izlasīju, mani nekad nav sagaidījušas puķes. Nē, reiz bija koša gerbera podiņā. Un divus podiņus varēju izvēlēties pati. Un zinu, ka grieztie ziedi viņam riebjas, tomēr man tik ļoti patīk tas īslaicīgais skaistums...Bet ne jau par to visu šis stāsts. Gribēju stāstīt par to, kā gribētos mainīt lielas lietas. Pāris mēnešus aizmirst par vēdersāpēm ar kurām mokos. Strādāt kur citur. Dzīvot kur citur. Vairāk iet cilvēkos. Izstāstīt par to visu, bet kaut kas neļauj to visu darīt. Tā doma, ka to vēl nav iespējams mainīt un tad likšu justies slikti par to, ka ir tā. Vakar vecāmāte tika izlaista no slimnīcas. Jau jāklausās, ka visi tik lieli, tik gudri palikuši. Apēstas mūsu rītdienas brokastis (bet es taču domāju, ka man ledusskapī ir divi augšējie plaukti, nevis viens, kopš kura laika tad tā - vismaz jau 3 gadus), aizspundēts vēdlodziņš tualetē. Un šorīt skaļi skanošs krievu radio (!!? tas ir kaut kas jauns), apēsts mūsu vakardienas saldais un vēl citi sīkumi. Jāgaida vēl pēc cik ilga laika mūs atkal izliks no mājas, jo neklausām viņai. Ai, beigsim pukoties. Laikam pat mazliet priecājos, ka nāk rudens, sāksies mans Guns&Roses laiks un sveces. Un esmu noilgojusies pēc sarkanvīna. |