16:57 - Ziema, nozagtas sarunas un ananāsiI mean no danger, I'm a stranger, I'm a stranger I'm a stranger in this town...I mean no danger, I'm a stranger... Richie Sambora "Stranger in this town" Patīk man tā dziesma.. sēžu istabā uz grīdas pie balkona durvīm aiz aizkariem un no bundžas ar dakšiņu no sīrupa velku ananāsu gabaliņus. (Nevaru sagaidīt internetu savā istabā. Apsolīts ir. Bet tagad pagaidām viss šeit tapušais līdz virtuālajai videi klejo caur flešs un arī otrādi. Un nebūtu vairs strīdu ar brāli. Zinu, ka vēl šovakar atkal tāds sekos. Divas dienas pirms nodošanas viņš atcerējies, ka jānodod projekts un tā nu vakarā, pārradies no meitenes apciemojuma, paziņo, ka nu viņš mācīšoties. Kad man vajagot es arī pa naktīm strādājot. Protams, ka šodien to darbu nepieņēma. Un rīt viņam aizstāvēšana. Bet nē, ja sauks, tad palīdzēšu.) Aiz loga snieg. Joprojām. Bet man uz galda smaržo ziedoši kļavu zari. Sniegam putinot lauzu. Skropstas pilnas ar pārslām. Atceros, kā mazajās klasītēs skolotājas prasīja, kurš man uzkrāsojis skropstas. Līdz šai dienai patiesībā ne reizi neesmu tās krāsojusi. Nevarētu iedomāties lietū vai sniegā uztraukties par tušu. Ūdens un miglas pilieni skropstās taču ir viens no brīvības mirkļiem… Vajadzēja apstāties – esmu apēdusi visus ananāsus… Galvā jau vizualizējas anatomijas lekcijās redzētais kuņģis… Gludā muskulatūra – nepakļaujas cilvēka kontrolei. Nu tikusi iestiepta, glikozes līmenis asinīs paaugstinājies, notikuši visi priekšnosacījumi, lai iestātos sāta sajūta. Nav. Salst. Varbūt no loga. Varbūt. Šodien visu dienu aizķeros – vakar vēlējos samīļot jūrascūciņas, taču mani nepazina. Un izbaudīju taisnību par viņu zobiem. No rokas noritēja asins lāīte. Pat neredzema brūce, taču asins sūcās. Tik spilgti sarkanas. Un šodien puscentimetru garu un milimetru platu laukumu manis nesedz āda. Atvērta pasaulei tā teikt. Autobusā atkal noklausījos svešas sarunas. Bet šoreiz man vienkārši nebija citas izvēles. Tās meitenes runāja tā, ka nebija kur izbēgt no tā visa. Klase kāda desmitā, cik nopratu no viņu nosauktajiem gadu skaitļiem. Numurēti puiši sarunās. Vecākiem samelots, ka ekskursija ar klasi, kamēr meitenes izklaidējas divatā, nezinot, kur jāizkāpj. Pirms Garkalnes sāk vērot apkārtni, kad jāizkāpj, lai gan viņu pietura tikai Sēnītē. „Ja mēs aizbrauksim līdz Valmierai, es tevi kaut kur atstāšu!” bet šis autobuss taču brauc uz Cēsīm. Ne līdz Valmierai. „Ai, kā man nepatīk remiksi. Tik skaistai dziesmai,” ar izmisumu balsī, „tas ir tā pat… kā samainīt vārdus Latvijas himnai!...” Jā, katram taču ir tiesības uz savām vērtībām. Būtu jāpieķeras ko darīt, līdz sesijai ir palikušas pāris dienas, bet parādi gaida… es taču varu šodien vēl iemācīties vienu homereadingu. Vai kaulus. Vai muskuļus. Vai uzrakstīt referātu. |
Tibi et igni: tev un ugunij - izlasi un sadedzini
2. Maijs 2007
22:16Es varētu iet un iet. Pirmie soļi no mājas ar bailēm, ka sals. Pēc tam jau ir tikai zeme zem kājām. Kā pēc lietus. Viss elpo. Ievas ir rūgtas. Un birst. Un mati ir pilni ar atmiņām no viņām.Aiz loga tā silti līst. |
Powered by Sviesta Ciba