Sen senos laikos, ņus pa visam senos, kad mans vecaistēvs vēl maziņš bija un Orupmāju jumts vēl nenodedzis, iradin ja ņēma zaldātos tad uz trejdeviņi gadi..

 Dieviņš radīja divkājain radījum, un jau no sākt gala zināja, ka šamie tād pašs cūķi vien iradin, bet  nezināj kā nosaukt, tomēr tā kā bija jau neba sestā nedēļas diena, Dieviņš nosprieda vārda došanu atstāt uz vēlāk laiku, iedodot divkājainim pagaida vārdu - divu kāju cūka...

 Cūkas to padzirdējušas makten apvainojās.. i aizgāja pie Dieviņ protestēt, paņēm sazīmēj dažen dažādus plakātus ar saukļiem - nibūs tiem dīvaiņiem, mūsu skaistā vārdā saukties!!! Ielasīja arī maišeli ozolzīles, ar ko nomētāt sav oponentu... Tos gan šamās pa ceļam pamanijās apēst, kā jau snuķi... tā nu noāc ar tukšu maišeli un plakātiem pie Dieviņa mājeles i sāka kviekt nebalsī, kā uz kaušan... Dieviņš kurš tamā laikā mierīg dzēra rīta kapiju gadīrz vai aplējās ar karstu kapiju izdzirdis to nelabo kviekšan, i makten sadusmojās, jo iradin rīta kafija viņam bija svēta lieta, domādams, ka atkal atskrējis veļa paps sūdzēnties, ka šamam eļe pavisam tukša, jo visas radības dzīvoj makten negrēcīg dzīvi...

Tomēr tavu pārsteigum, izgājis ārā un ieraudzījis baru cūku ar plakātiem gandrīz vai aces no pieres Dieviņam izsprāg... apklusinājis kviekšan mazbikiņ, viņš prasīj, kas par lietu, ko šamās tā kviecot? Cūķi uz to atbildēj, ka viņas irot makten dusmīgas uz šamo par to ka viņš divājainam radījumam iedevis šamo skaisto vārdu, un lai protot kaunu i mainot nost, jo šamās nepacietīšot šitād šmugulēšanos!!!!

Dieviņš nomierinājis, mīļi pasmaidījs, piesēdis uz lieveņa, i teica, ja jau šamām netīkoties, ka divkājainis iradin viņu vārdā saukts, lai sakot kādu padomu... cūķi sapriecājās, ka nu re Dieviņš tētiņš šamām prasa padomu, un sākušas apspriesties, kā nu lai saucot divkājaini, bet nekād nevarējušas izspriest variantu pārāk daudz, un kā jau cūķi vairāk kviekšanas nekā tās domāšanas...ik pa laik tik atskanēj kāds cūķa "kvī- kvī", kad kādas variants kolektīvi tika noraidīts un šamā pate bakstīta no visām pusēm... kaišķējās līdz pusdienas laikam, līdz aš pats Veļa papus elle sadzirdēja, i atskrēja skatīties kas par gāganu kariem notiekās... ieraudzījis lielo ļerpastu starp cūķiem, piesēda pie Dieviņa i prasīj kas tad šamām par brēku esot... Dieviņš arī pastāstīj, kas par liet... Veļa papus noklausījies stāstu, mazliet padomājis, aklusināj cūķus, i teica ka zinot šamiem kādu vārdu doti, bet tikai tad teikšot, ja Dieviņš slolīs dot divkājaiņiem spēju grēkot... Dieviņš, kuram šams ļembasts bija līdz kaklam, turklāt laiks jau uz pusdienām sliecās, bet kapija vēl nedzerta, gribējās atrāki beigt šamo padarīšan, solīj ar, lai miers beidzot! Truklātiņ tā viņš tiks vaļā arīdzan no Vela papa gaušanās par grēciniek trūkums…

Vels pakasīja pieri, tad aiz viena raga mazliet un pēcāka arī aiz otra raga, pavicināj asti, un teic sauksim divkājain par „cilvēk”, lai pirmais burts ir tāds pats kā cūkiem, bet pāreijais vārds makten atšķiras no jebkur dzīvniek vārda, tā audzinot jau no bērnības viņos mānīgo lepnības grēk, lai domā ka i pasaules kronis un valdnieks, tad varēšu samiem savos katlos rādīt cik taisnības bijis samiem!!

Dieviņš pakasīj savu balto sirmo bārdu, padomāj un teic, lai top un turpmāk tavs vārds divkājaini būs cilvēks, un lai tava iedomība ir tavs pirmais grēks no daudzajiem, ko tu pastrādāsi…

Cūkas redzot šād veiksmīg iznākum, makten lepnas sajutās un sāka dižoties, ka viņas gan protot Dieviņu pārliecināt… bet tad pēkšņi Dieviņš pievērsās cūķiem un teica – bet par to ka jūs man neļāvāt rīt kapiju padzert, par to torkšņošan iekš man mājas pagalma, turpmāk lai jūs zināt, ka cilvēkam būs tiesības jūsējā vārdu izmantot apvainojot sev līdzīgos, niecināt jūsu esību, un beigās notiesāt vakariņas…

Vela papus negribēdams atpalikt no Dieviņ arīdzan piebilda, tā kā jūs cūķi mani no elles darbiem ar savu kviekšan iztrobelējāt, tad turpmāki būt jums manam dzīvnieku pulciņam pievienoties, kopā ar čūskām un citiem mošķiem, un jāšanai izmantošu jūs, un sarus jūsējos slotās siešu…

Tā beidzās laimīgi vai mazāk laimīg vārda došana divkājainiem radījumiem, un kā toreiz nolēm tā vēl joprojām esot.. Cilvēks piedzimstot jau iedomājas ka iradin pasaules gudrākā būtne ar tiesīb valdīt pār to, nievājot viens otru sauc par cūk. Tomēr tai pat laikā ziemassvētkos cūkas šņukuris ir cieņā!

Tāpat arī cūķiem, ja vela papam kur jādodas, pazemīg vizina šamo, kur liek, tas nekas ka velam kājas pa zemi vazājas…

Te nu stāstam beigas, ticat vai neticat…