Raugoties uz visu no relatīvas malas, liekas, ka karam nav divas, bet gan četras puses. (1) "Histēriķi", proti, tie, kas seko visām aktualitātēm šajā sakarā, (2) "pozitīvie, kurus var aprakstīt ar naivu cerību, ka viņus tas viss neskar vai neskars, (3) "idioti" jeb personas, kurām liekas, ka jebkāda mērķa sasniegšanai attaisnojama ir svešas valsts teritoriālās un cita veida ģeopolitiskās integritātes graušana, kā arī (4) "paštaisnie kretīni" jeb "neatbalstu ne vienu, ne otru", jeb personas, kurām acīmredzot kognitīvā kapacitāte neļauj bez ārējas injekcijas (piemēram, sišanas) identificēt sabiedriski eksistējošu indivīdu normālas rīcības robežas.
Taisnība vienmēr ir šķirbās, kas eksistē Venna diagrammas šķirbās jeb parastajiem mirstīgajiem nezināmajos apstākļos. Un šoreiz es ceru, ka šajās šķirbās ir kaut kas tāds, kas objektīvo ļaunumu ļaus iznīcināt vienu par visām reizēm.
Šoreiz gan par divām pirmajām grupām – (1) histēriķiem un (2) "tas mani neskar/neskars".
Es sevi pieskaitu pie histēriķiem, kas rūpīgi ik dienu, ik stundu un reizēm arī ik minūti seko kā sabiedriskajiem medijiem, OSINT pētniekiem, kā arī dažādiem militārajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem ekspertiem. Man ir zināmi visi pro un con, kādi var būt zināmi, līdz ar to es atrodos neapskaužamā mentālā stāvoklī, kur gaisma nav acīmredzama, pirmšķietama vai citādi nojaušama. Starp pārlieku optimistiskajiem un diezgan pesimistiskajiem scenāriju modelējumiem es saskatu lielas ciešanas, kuras ir šobrīd un būs nākotnē ne tikai ukraiņu vai krievu, bet arī plašākajā Austrumeiropas sabiedrībā.
Kādēļ.
(I UKRAINA)
Lai arī pasaule tika pārsteigta ar apbrīnojamu ukraiņu nācijas saliedētību un spēju atvairīt sākotnējo iebrukumu, mums ir jāatceras, ka šeit nav runa par Ukrainu pret Azerbaidžānu vai citu militāri mazattīstītu valsti. Šeit burtiski un nepārspīlēti notiek cīņa starp Dāvidu un Goliātu. Lai arī, ja pētām Bībeli, Goliāta augums dažādos avotos variē no vairākiem desmitiem metru līdz pat daudz saprātīgu metru deviņdesmit, mēs nevaram Krieviju, kas atbilstoši dažādiem avotiem ir kaut kur starp 2.–4. varenāko armiju pasaulē, novērtēt par zemu.
Kā min atsevišķi militārie eksperti (no galvas varu piesaukt Maiklu Kofmanu (Michael Kofman), ASV naturalizējies Ukrainas ebrejs, kas Ukrainas/Krievijas ģeopolitiku pārzina diezgan labi, kā arī par iespējamu Krievijas iebrukumu Ukrainā brīdināja jau 2021. gada pēdējā ceturksnī), mēs sākotnēji Krieviju projicējām kā 20 metrus garu Goliātu, taču, lai arī realitātē izrādījās pavisam citādāk, Krievija kā Goliāts noteikti nav īsāks par 1,80 metriem, kas tāpat ir pietiekami stiprs Goliāts. Neaizmirsīsim, ka Krievijā ir 150 miljoni iedzīvotāju, Ukrainā – ap 40 miljoniem, kā arī Krievijai ir daudz, daudz labāks militārais aprīkojums, kā arī materiāltehniskā bāze. Lai kā mēs smietos par ukraiņu zemniekiem, kas ar saviem John Deere traktoriem aizvelk kārtējo krievu tanku vai raķešu sistēmu, krievi lēnām turpina spiesties uz Ukrainas rietumu daļu, aplencot lielākās pilsētas. Neaizmirsīsim, ka sākotnējās militārās neveiksmes ir "piespiedušas" krievu militāro vadību ne tikai izmantot kasešbumbas (cluster bombs), kas ir īpaši iznīcinoša plaša rādiusa munīcija, bet arī tās izmantot pret civiliedzīvotājiem. Šis scenārijs praktiski dublē Čečenijas, konkrēti, Grosnijas, piemēru, kur krievi, nerēķinoties ar civiliedzīvotāju upuriem, lai panāktu uzvaru, iznīcina objektus līdz ar pamatiem.
Sākotnējās neveiksmes galvenokārt ir saistāmas ar to, ka Krievijas militārie analītiķi nebija rēķinājušies ar jebkādu pretdarbību no ukraiņu puses, kādēļ tika izmantoti slikti aprīkoti un apmācīti karavīri, slikti uzturēta vai vispārējam standartam neatbilstoša tehnika. Sākotnēji netika izmantoti uzlidojumi vai artilērija, kas pakāpeniski krievu pusē tomēr parādās, līdz ar to ir secināms, ka šoks ir norimis un pieļautā kļūda tiek risināta. Pastāv viedoklis, ka loģistiski aizvietot Ukrainā jau esošo Krievijas karaspēku būtu problemātiski, taču tas pagaidām ir tikai pieņēmums.
Plašsaziņas medijos praktiski nav atrodama informācija par Ukrainas militārajiem zaudējumiem, lai arī tādi visnotaļ ir, un tie ir relatīvi lielāki kā krievu pusei. Mērķis tam ir saprotams un atbalstāms – Rietumu pasaulei un arī ukraiņiem pašiem netiek traumēts cīņas spars, taču mums kā (pagaidām) trešajai pusei ir tā iespēja uz lietām skatīties mazliet objektīvāk.
Kā minēts, krievi ar milzīgiem zaudējumiem un ļoti lēnām ir iespiedušies Ukrainas iekšienē, Kijeva un Ukrainas austrumi šobrīd ir gandrīz aplenkti, liedzot turpmāku tur esošo Ukrainas spēku atjaunošanu vai atkāpšanos. Tas pats, protams, ir attiecināms uz civiliedzīvotājiem, kuru bēgšana ir atkarīga no "humānajiem" koridoriem, kuri, kā vēstī pietiekams pierādījumu apjoms, tiek apšaudīti un ir mīnēti.
Vienīgais gaismas stariņš ir tas, ka Krievija Putina vadībā faktiski sevi ir izgaismojusi kā noziedzīgu režīmu, jebkura valsts amatpersona un režīmu atbalstošā persona faktiski ir līdzvainīga kara noziegumu izdarīšanā, atbalstīšanā. Lai arī par to cilvēkiem, kas šajā pasākumā iedziļinās dziļāk par epidermu, par to nebija nekādu šaubu jau pirms divdesmit gadiem, šobrīd šajā ziņā atpakaļceļa nav. Ekonomiskās sankcijas atbilstoši vairāku ekonomistu pareģojumiem Krieviju atspiedīs atpakaļ 20. gs. 90. gadu līmenī, kā arī izolācija spiedīs meklēt daudz neizdevīgākus tirgus (ĶTR). Arī Ukrainā, visticamāk, režīma maiņa militāras uzvaras rezultātā būs tikai "formāla", jo parastie iedzīvotāji ar to nesamierināsies, turpinot partizānu karam analoģiskas darbības arī pēc Krievijai lojāla režīma injekcijas.
Rezumējot, šajā karā nebūs uzvarētāja arī lielāko zaudējumu noslieci tomēr Putina pusē, kuram, lai saglabātu kontroli visa šī gaismā, tomēr būs jāveic Krievija "tradicionālās" represijas, kuru aizmetņi, lai arī konstanti klātesoši, šobrīd saasinās, retorikas un darbību ziņā atgādinot pirmskara nacistiskās Vācijas un Padomju Savienību neilgi pirms lielās tīrīšanas hibrīdu.
(II LATVIJA UN AUSTRUMEIROPA KOPUMĀ)
Putins un viņa režīms sevi ir pierādījis kā ārkārtīgi alkatīgu un nežēlīgu pašlabuma meklētāju varzu. Šis ir bijis allaž klātesošs faktors, neskatoties uz to, ka Putins, protams, nedz Krievijā, nedz pasaulē šajā ziņā nav unikāls. Šī faktiski ir vienīgā iezīme, kas saglabāsies, režīmam atmetot rezervētības masku, kādu tas ir liekulīgi centies rādīt pārējai pasaulei (un diemžēl tā tik ilgi ir iekritusi tās radītās ilūzijas maldos). Sagaidāms ir tas, ka šis režīms tikai akcentēs šo savu šķautni, savus pašlabuma meklējumus projicējot kādā ideoloģijā. Šobrīd šī ideoloģija ir rezumējama "sātaniskajos Rietumos, kas vēlas iznīcināt nabaga Krieviju un tās tautu". Tik daudz šī ideoloģija, protams, neatšķiras no "komunisma", kuru kultivēja Ļeņins un viņa "kolēģi", vēlmi saglabāt savu varu par katru cenu ietērpjot skaistā idejā par komunisma utopiju. Komunisms, saprotams, nedz Krievijā, nedz arī plašākajā Padomju Savienībā nekad neeksistēja, ņemot vērā, ka valdošā kasta allaž dzīvoja pārticībā un greznībā, kamēr liela daļa padomijas bija spiesta slīgt mēslos un mirt badā. Šāds režīms, protams, nekad nekautrējās iznīcināt plašas sabiedrības masas vai nu jau minētās tīrīšanās, vai arī organizētā masveida badā (Holodomors), lai stiprinātu fanātiķu atbalstu, bet pārējos, kas ir apveltīti ar jebkādu intelekta palieku, – bailēs. Šādā sabiedrībā režīms nav sabiedrības vēlmju un vajadzību manifestācija, bet gan lopu bars, pret kuru īstenot savas psihopātiskās noslieces.
Šajā sakarā ir izceļams īpašs apstāklis – fanātisms. Šāds režīms, kas pats ir fanātiska psihopātija, kuru balsta tādas pašas psihopātisku fanātiķu masas, nav aprēķināms. Šie cilvēki, precīzāk, radījumi, rīkojās gluži vai instinktīvi, veicot jebkuru darbību, kas apstiprinātu to uzskatus un aizspriedumus.
Varbūt kādam laikam šobrīd pietiks ar Krievijas iekšienē esošo "gaļu", tas ir, nabaga opozicionāriem un jebkuru, kam ir kāda kripata patstāvīgas domas, bet ilgtermiņā šāda režīma uzturēšanai būs nepieciešami jauni iekarojumi, jauni upuri. Ja palūkojamies uz nesenu pagātni, Krievijas agresija ir noritējusi tajos brīžos, kad režīms sāk zaudēt inerci, kad krievu tauta sāk aizdomāties par netaisnību, kas rodas no sistēmiskas un visaptverošas korupcijas, atverot ausis tādiem kritiķiem kā Ņemtsovs, Berezovskis, Navaļnijs. Šādos brīžos vienmēr ir safabricēts drauds, kas Krievijai it kā ir jāiznīcina.
Ja Ukraina būs "iznīcināta", kas būs nākamais. Protams, varbūt ne uzreiz, varbūt tas būs pēc pāris gadiem, bet mēs nevaram būt droši, ka nākamais "drauds" nebūs Latvija, varbūt Somija vai jebkura cita pierobežas valsts.
Te mēs nonākam pie "tas mani neskar/neskars" tautas. Viena apakšgrupa pārlieku cerību liek uz NATO – to, ka NATO turēs vārdu, to, ka NATO ir atturošs pretspars jebkādām militārām ambīcijām. Kā jau minēju, un ne velti, tas režīms, kas šobrīd pastāv Krievijā, nav aprēķināms. Putins, viņa vārdiem izsakoties, ir žurka, kas ir iedzīta stūrī. Vai stūrī iedzītai žurkai interesē, ka vienīgā izeja no šī stūra ir sākt karu ar visu civilizēto pasauli? Nē. Šobrīd notiekošajā Ukrainas karā ir redzams, ka Putinam netraucē nedz upuri savā, nedz otrā pusē, jo viņš ir pārliecināts, ka šie upuri ar lielāku varbūtību kā nē rezultēsies neto labumā tieši viņam. Viņam, lai arī kā tas netiktu uzlūkots, nav vairs ko zaudēt. Viņam ir 70 gadu, viņa režīms plīst visās vīlēs, nu un, ka pāris miljonu krievu aizies bojā – sliktākajā gadījumā te ir makarova pistole un viena patrona; viens mirklis un viss. Viņš sevi nespēj asociēt ar miljoniem likteņu, kas tādējādi tiek izpostīti – tas ir attaisnojams risks. Un ja viņš ir fanātisks savu melu piekritējs, tad tas nekādā ziņā noteikti nav labāk.
Otrkārt, pat ja NATO turētu savu vārdu, aizstāvot Latviju, man ir grūti iedomāties, vai, ievērojot Latvijas ģeogrāfisko un pastāvīgās armijas izmēru, sākotnējā reakcija būtu pietiekama, lai garantētu Latvijas teritoriālo integritāti līdz papildspēku ierašanās brīdim.

Kopumā situācija nav tik pozitīva, kā to mālētu LSM vai Kr. Kariņš. Nav pamata uzskatīt, ka tas mūs šeit, Latvijā, neskar, jo Ukraina būtībā cīnās visas Eiropas interesēs. Ukrainas kara iznākums tiešā mērā ietekmēs ne tikai pašu Ukrainas, bet arī Latvijas un jebkuru citu civilizēto kontinenta sabiedrību. Protams, cerību stariņi šur tur pavīd, bet Rietumu neizlēmība nav iedvesmojoša. Jebkuram analītiķim būtu skaidrs, ka Krievijas apetīte neaprobežosies tikai ar Ukrainu. Agrāk vai vēlāk tas atkārtosies citviet, bet tad jau uzbrukuma rīkotāji būs mācījušies no šīs izgāšanās, un, iespējams, tas tad arī būs vēl bezcerīgāk.

Es ceru, ka kļūdos.