Aizmirst.
Kādēļ aizmirst to, kas mūs veido. To, no kā mācīties izdarīt izvēles. Aizmirst apkaunojumu, ielīst no kauna zemē. Tās ir ciešanas. Ugunskristības, no kurām mēs mācamies. Kļūdas. Visas. Ne velti saka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Lai arī tā uzreiz neredzēt, viss idiotiskais, ko pagātnē sastrādājam, kaut kā padara nākotni mazliet kvalitatīvāku, vieglāku jau no tā, ka mēs nepieļaujam tās pašas kretīniskās kļūdas. Lai gan ir kļūdas, kuras pieļaujam tāpat. Tā ir cilvēka slimība - iedzimts idiotisms, neloģisms, racionalitātes atmešana kaut kā - mīlestības, varas, naudas utt. - vārdā. Daži mērķi, protams, ir tā vērti, lai ciestu atkal un atkal, taču bez tiem ir vienmēr grābekļi, uz kuriem mēdzam uzkāpt. Tas sāp. Bet apiet tam rīkam apkārt mēs neiemācamies. Kādēļ? Jo ignorējam savu pagātni, izcelsmi vai esam psihiski slimi. Tiešām - viens no diviem. Nav vietas izvēlei.
Galvenais ir atcerēties, ka visi nolohojas. Tas, ka tu to neredzi, L, nenozīmē, ka viņi jūtas mazāki idioti kā tu. Tā kā nepārdzīvo daudz. Dzīvo tālāk. Nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies.