Kādēļ mani tas tā satrauc.
Šeit būs runa par miesu. Cilvēka, kuru es mīlu vairāk par visu šajā eksistencē, miesu. Es bieži aizdomājos par to. Kādēļ gan tam ir nozīme, kādēļ gan mana zemapziņa piedod kaut kādu nozīmi tam, vai šis cilvēks kādreiz pagātnē ir bijis kopā ar kādu citu. Es nezinu. Tas ir naivi cerēt, ka cilvēks gaidīs tieši mani, nezaudējot savu iedomāto šķīstību, ko es, būdams vairāk vai mazāk racionāls cilvēks, saprotu, taču kaut kā tas mani kropļo - iedomāties, kā persona, ar kuru es gribētu pavadīt visu savu atlikušo fizisko mūžu kopā, ir bijusi ar citu, ka tajā ir bijis kāds cits. Tas ir pretīgi. Šī aina ir manā acu priekšā reizēm kā iedegusi.
Es spēju aizmirst šādas ainas, tas izdziest, taču vienmēr šie temati uznirst. Man bail no tiem, es negribu par tiem runāt. Es negribu, lai mana mīlestība par to domātu un iedomātos savukārt mani kādas citas apskāvienos, kā es negribu redzēt viņu. Varbūt es esmu gļēvulis, varbūt es nespēju skatīties patiesībai acīs, varbūt es šo cilvēku neuzskatu savā sirdī par patstāvīgu būtni, varbūt es to uzskatu par savu privātīpašumu. Bet es labprāt būtu viņas privātīpašums, ja vien viņa to vēlas. Man nav problēmas būt lojālam līdz kapa malai, atdod sevi visu. Izdegt. Es labprāt degu, ja es varu kādu mīlēt un saukt par savu mūžīgi mūžos. Tā es jūtos pašlaik. Tā es esmu juties lielāko daļu pēdējā pusgada. Tā es vēlos justies līdz savai kapa malai. Pat ja mani izlietotu, izmestu mēslainē, kas pagātnē ir noticis tik daudzas reizes, es izbaudu katru mirkli, ko pavadu viņas apskāvienos, elpojot to gaisu, ko elpo viņa, piekļaujot savu kailo ķermeni viņas ķermenim, sajūtot viņu no visām iespējamajām prizmām. Šis cilvēks man ir ļoti svarīgs. Viņa man liek sajust sajūtas, kādas es līdz šim uzskatīju par neesošām sevī.
Šī mīlestība pret viņu ir attīstījusies praktiski no nekā. Lēnām, bet stabili es šo cilvēku esmu iemīlējis un esmu iemīlējis arī viņu mīlēt. Es nevelku elpas, nedomājot par viņu.
Bet atgriežoties pie sākotnējās tēmas, esmu nolēmis iemācīties aprast ar šo domu. Pieņemt cilvēka pagātni pilnībā, ne tā atsevišķas daļas, kuras man patīk visvairāk. Es neesmu sajūsmā arī par citiem viņas aspektiem, taču galu galā tie ir veidojuši cilvēku, kuru esmu iemīlējis. Bez tā noteikti ir daudzas lietas, kuras viņa liekas nelāgas arī manī. Es ceru, ka viņa mani pieņem tādu, kāds es esmu.