Jau vairākus gadus mēģinu sarakstīt stāstu, taču nekad neesmu ticis tālāk par ierobežotas tā premisas izlikšanu word dokumentā. It kā aptuvens ievads, izklāsts un nobeigums ir formulēts galvā, taču vienkārši nespēju saņemties, lai sāktu to rakstīt. Nezinu, kādēļ tas tā ir. Iespējams, pārlieku daudz uzmanības novērsēji, varbūt man pašam dziļi sirdī neliekas, ka man tas ir svarīgi. Bet neatkarīgi no visa manī ir vēlme rakstīt, ko nespēju balstīt fiziskā spēkā to darīt. Iespējams, man pat nav dotības.
Katrā ziņā esmu tagad bez viena gada ceturdaļgadsimtu vecs. Atceros, kā domāju par šo brīdi pirms divpadsmit gadiem, kā domāju, ka man priekšā vēl divpadsmit gadi līdz man būs divdesmitčetri. Un, nu, man ir divdesmit četri. Tagad, atskatoties uz sevi pirms divpadsmit gadiem, man sarosās acīs asaras: tik maz atbildības, tik daudz brīvības; dzīve tik tiešām bija labāka tad, neraugoties uz to, ka biju finansiāli atkarīgs no saviem vecākiem, man bija jāmācās un tā tālāk, es tiešām alkstu tā, ka man, pamostoties vasarā, nekas nav jādara, es varu iet spēlēties vai darīt jebko citu. Tas sāp, cik ātri es novecoju. Tagad es domāju, ka tik tālu vēl līdz trīsdesmit un četrdesmit astoņiem gadiem, bet patiesībā pēc neilga brīža es tiešām būšu tik vecs.
Manī mīt patiesas bailes no vecuma un nāves. Es nevēlos novecot, es vēlos dzīvot mūžīgi.