Sēžu apakšbiksēs gultā vēlā ceturtdienas vakarā/ piektdienas rītā. Manas dzimšanas dienas gadadienas priekšvakarā. Neredzu iemesla priecāties. Es palieku vecāks. Es mirstu. Vairs jau pāris gadus kā, kā apgalvo zinātnieki, neaugu, bet gan sadalos, pūstu. Vienīgais labums no šī pasākuma ir tāds, ka satikšu kādu īpašu cilvēku. Nevarētu teikt, ka viņu nesatiktu arī citās dienās, bet, nu, tā tas ir sakritis, ka rīt ir tā diena, kad viņu satikšu. Un vēl tādā dienā. Vai tas padara to labāku vai sliktāku, nepateikšu, bet viennozīmīgi gaidu to ar nepacietību.
Bet, pievēršoties kādam skeletam skapī, eh, man sāp. Man sāp, ka ģimene lēnām mani izdala no savām aprindā. Lai vai kā censtos, kā plosītos, mana gadiem ilgi kultivētā lojalitāte, mīlestība pret to ir pievilta. Tas ir suns, kas kož rokā barotājam. Esmu bijusi laba atvase - pēc manis paša izveidotās ierobežotas objektivitātes skaliņas -, nekad pārmērīgi nedzēru, nepīpēju, nelietoju narkotikas, vienmēr biju sasniedzams, palīdzēju mājas, pats galvenais, esmu ieguvis grādu, kā arī veidoju karjeru puslīdz prestižā darbā. Bet vienmēr ir kāds āķis, kāda adata, kas vienmēr ieduras mugurā, kad ielecu tajā mīkstajā matracī. Nekad nevienam nav labi. Mazliet eksistēju sev, mazliet atpūšos, gribu mīlēt vai lolot kādu citu, tā rodas kādas problēmas, par kurām nekad nebiju dzirdējis vai zinājis to eksistenci. Kā tas nākas.
Nē, varbūt ģimenei nav ne vainas, varbūt vaina kādā cilvēkā, kas it kā veido ģimenes kodolu, tās uzskatus un attieksmes. Varbūt šis cilvēks grib mani izmantot, padarīt mani vai vismaz paturēt mani atkarībā no tā. Jo tālāk es dzīvoju, jo vairāk es saprotu. Šim cilvēkam ir vienaldzīga lojalitāte, par kuru runāju iepriekš, viss, ko esmu ieguldijis tajā, mīlestība un psiholoģiskais atbalsts, nemaz nerunājot par visiem sasniegumiem, - čušs; nekas no tā visa nav bijis. Ir tikai iedomāta, slima un neirotiska prāta dzīlēs piedzemdēta, problēma. Cilvēks no malas. Cilvēks aizvedīs manu bērnu prom. Es vairs nevarēšu baroties no sava bērna emocionāli un sociāli izsmeltā līķa, man to nolaupīs. Bet šis cilvēks nesaprot, ka ne jau cilvēks no malas, bet gan pats ģimenes cilvēks būs tas elements, kas mani piespiedīs uzgriezt muguru savai ģimenei.
Es šaubos, ka viņai ir nolūks mani sanaidot ar manu ģimeni, tiešām uzskatu, ka viņai ir vienaldzīga kāda iedomāta dominance pār mani.
Pagaidām neredzu sevi kā šīs ģimenes sastāvdaļu. Neredzu iespēju, kā mēs spētu funkcionēt kā ģimene. Un varbūt tā tas ir arī labāk. Jo vienmēr man ir piedēvēta zināma mugurkaula neesamība, varbūt ir laiks pamest ligzdu uz visiem laikiem, radīt savu ģimeni, pierādīt, ka esmu labāks par saviem vecākiem.