Ķirurga dienasgrāmata - Mental spottings.

Šoreiz darba nedēļa ir sev noamputējusi brīvdienas, atdodamās nedēļas nogales dežūru priekiem. Kopš ieiešanas brīža slimnīcā līdz mirklim, kad izdefilēju no tās ārā, lai beidzot iegrieztos mājās, atvasaru ar saules pielieto, dzelteno lapu sprādzienu ielās bija jau nomainījis sīks lietutelis, kas iesūcas miesā un matos, ļaujot vējam bāzt pirkstus visās drēbju spraugās.
Brīvdienu dežūrās tomēr nepamet iekšējā tukšuma sajūta - kamēr uzņemšanas nodaļa vārās no pacientu pieplūduma, pārējās slimnīcas gaiteņos klejo vientulība un aizmirstība (un transportētāji).
Plkst. 8:00 no rīta radiologs bija atvēris sava kabineta durvis uz vienu no šādiem koridoriem, ļaujot tajā ielīt telpas elektriskajam apgaismojumam un mūzikai. Lēnā garā, soļiem atskanot, vilkos uz uzņemšanu, fonā skanot R.E.M. "...everybody hurts sometimes, everybody cries..." - cik tematiski. Ar kolēģi secinājām, ka dažu specialitāšu pārstāvjiem tomēr būtu jāpārdomā sava mobilā telefona zvana melodijas izvēle. Vismaz reanimatologam noteikti vajadzētu atteikties no HIM "Join me in death".