Brīvdienu skrējēja piezīmes.
Līdzīgi svētdienas autobraucējiem, es esmu brīvdienu skrējējs.
Šīsdienas skaitlis ir 75,0 kg.

Mēs cienām un augstu vērtējam jūsu privātumu, tāpēc izmantojam sīkdatnes, lai jūs labāk izsekotu. Klikšķiniet uz YES!

Ak, Dievs! Kas par histēriķi un totālu topogrāfisko duru vienā personā! Kā kādam varēja ienākt prātā ar viņu taisīt kopīgus bērnus?

Kad, lasot, pārlec rindiņas, līdzīgi kā atskaņotāja adata uz skaņuplates: "Labrīt! Mani sauc Jānis un es pārstāvu uzņēmumu Labrīt! Mani sauc Jānis"

Tā diena, kad uz celiņa sastopi nevis skrējējus vai riteņbraucējus, bet slēpotāju.

Runājot par māksliniekiem, jau esmu lejuplādējis 2.9 GB, un neizskatās, ka tas kādreiz varētu beigties. Viņam pašam savu laiku nemaz nebija žēl?

Vai zinājāt, ka ir divi Avišaji Koeni?

Pēc 3 nedēļu pauzes, ahileja cīpsla likās mierā, un nu atkal varu pārvietoties ātri un ilgi. Pa divām brīvdienām 28 km. Tikai to noteikti vajadzēja darīt nedaudz lēnākā tempā.

Man ļoti nepatīk, kad ubagi un visādi palīdzības lūdzēji uz ielas vēršas pie manis. No vienas puses neērti atteikt, jo, ja nu patiešām vajag, no otras - visi tie maztalantīgie stāsti pazemo mani, jo pieļauj, ka varētu noticēt. Piemēram, vienam, kurš uz Skolas ielas vāca biļetei uz Pērnavu, nīgri atrūcu, ka pa trīs mēnešiem viņš mierīgi būtu varējis aiziet kājām. Viņš vēerīgi ieskatījās manī un pieklājīgi atvainojās.
Bet viendien atkal tā sakrita, ka bija jādodas patālākā ceļā uz kāzām. Un viss tāds uzvalkā ar kaklasaiti, kā tāds mormoņu uz ielas uzrunātājs, ierados autoostā, kur, kā gadījās, kā ne, pie manis vērsās... kā lai to politkorekti pasaka?.. čigāns, lūdzot 50 santīmus biļetei. Man, protams, prātā tūlīt atausa visi iespējamie stereotipi un Pērnavas braucējs, bet tad, labā omā būdams, un tā kā tajā dzīves posmā man tas nesagādāja itin nekādu apgrūtinājumu, aizvilku viņu līdz kasei un nopirku biļeti uz Daugavpili. Visas viņa temperamentīgās pateicības izpausmes pat nemēģināšu aprakstīt. Pie sevis tik nodomāju, tu dabūji, ko lūdzi. Vai brauksi uz Daugavpili, vai nodosi biļeti atpakal kasē, ir tikai uz tavas sirdsapziņas un tikai tava atbildība.

Tīrot džanku atstoņiku, pamanīju vienu ziņu, kas nebija no Sjang Lī Čonas ar bezgala vērtīgu pakalpojumu piedāvājumu. 4000 biļetes uz "rītdienas vakaru", kādas cenas piedāvājat?
Kā man patīk cilvēki, kuri četru tūkstošu apmeklētu pasākumu sāk plānot iepriekšējā dienā! Un nedrīkst neatzīmēt spama filtru, kurš šo klasificēja kā spamu.

Savas domas internetā lieku ļoti reti, taču šībrīža pirmsvēlēšanu situācija likusi piesēsties pie datora un uzrakstīt savas pārdomas - šāda ir pēdējā laikā visbiežāk lasītā frāze. Nu, ko? Laikam jau tomēr taisnība, ka katram vajadzīgs psihoterapeits, ar kuru izrunāties, lai nav jāpublicē nenovērtējamais viedoklis tīklos.

Kad vienu rītu "šorīt vajadzētu aizbraukt ar vienu autobusu agrāk", bet citu "šorīt vajadzētu vēl agrāk braukt", tad dienā, kad viss uz brīdi atgriežas daudz maz normālās sliedēs, pēkšņi attopies, ka vairs i nesaproti, cikos tev vispār būtu jāiet laukā no mājām.

Starp citu, runājot par balss nodošanu glabāšanā, tas nav jādara šodien. Pilnīgi noteikti! Tikai sākot ar rītdienu.

Pa ceļam uz autobusu piesitās kaķis. Tecēja nopakaļus ņaudēdams, sak, ņem mani līdz uz darbu! Adu, šuju, tamborēju,:ķeru mušas un peles, ņaudu četrās valodās, un bērnu kopšanas atvaļinājumu šogad man nevajadzēs.

Princese Zeltīte, izplājusi lindrakus pa autobusa grīdu, visu ceļu apzvanīja radus un draugus, lai skaļā balsī risinātu lietas. Bet es nesaklausīju ne vārda, jo biju pārāk aizņemts, prātojot uzkāps kāds vai neuzkāps.

Sociālie tīkli ziņo, ka Cenu pagastā pie veikala "Delikateses" uzradies kaķītis. Esot aizdomas,:ka izmests no mājām, nobažījies informātors. Nu, nezinu, nezinu... tās delikateses...

Mūžīgo vasaru pēkšņi nomainījusi nepārejoša saaukstēšanās sajūta. Vajadzētu izdarīt šo, vajadzētu arī to. Bet tad iedomājos trakomāju, kas nākamnedēļ jāpārdzīvo, saskumstu un nedaru neko.