Ārpus skolas, vietā tieši ezera šaurākajā daļā ir koka tiltiņš ar augstām margām, kurš savieno ezera krastu ar mazu saliņu ezerā. Tieši uz šo vietu Kerija bija devusies atbraucot atpakaļ no garajām Ziemassvētku brīvdienām. Viņa bija centusies neviena nepamanīta izvilkt pirmo semestri ar atzīmēm, kuras šķita pietiekoši pieņemamas ne tikai viņai, bet arī turpmākajai dzīvei, otro semestri viņa bija nolēmusi nemainīt, nebija nedz jēgas, nedz iespējas, nedz vēlmes ko mainīt. "Pēdējais gads!" nopūšoties ejot uz ezera pusi viņa nodomāja. "Pēdējais semestris!" vēl viena nopūta, kurai sekoja nākošā doma. Dūrainī paslēpto roku pielikdama pie kreisās acs, viņa to noslaucīja. Asaras bija ritējušas visas iepriekšējās nakts garumā līdz bezspēkam, izsūcot viņu sausu. Miegs uznāca tikai uz rīta pusi - kad saule cēlās, viņa devās rietā. Nu, pienākot nākošajam vakaram, viņa nojauzdama, ka neaizmigs, bija devusies prom no skolas, cerams, neviena nepamanīta.
Matiem brīvi plīvojot vēja svaidītiem, acīm bieži mirkšķinoties vēja spārdītām, lūpām brīžiem košļātām nervu raustītām un nagiem vietumis nolauztiem mirkļa vājuma saskrāpētiem, viņa tikai ašā solī devās uz priekšu. Meitene no Brazīlijas biezokņiem septiņu gadu laikā bija zaudējusi savu mežonīgumu un puiciskumu un kļuvis par emocionāli piesārņotu Londonas dāmu ar kaudzi naudas un problēmām. Dzīve, viņasprāt, allaž iedunkāja visneiedomājamākos pagriezienus un neļāva doties citā virzienā kā vien tajā, kurā tika virzīta. Dziļi sirdī silti ticēdama, ka kādam augstākajam spēkam bija zināms viņas mērķis dzīvē, Kerija bija izlēmusi padoties un doties tur, kur dzīves līkloči bija vēlējušies viņu aizvest. Nu, klīzdama pa sniegotu lauku aizvien tuvāk un tuvāk pa pusei sasalušajam ezeram, viņa neizjuta aukstumu, jo viss, kam bija iespējams palikt nejūtīgam, tāds jau bija, ja neskaita sirdi un prātu, kuri kā pēdējās elpas izspiedēji lika asmeņiem griezties un asinīm pumpēties. Likās, ka sirds pumpējas tik spēcīgi un aši, it kā vēlētos pārsprāgt, bet prāts darbojās tik aši, ka likās met dzirksteles tik spēcīgas, ka spētu pārraut pušu jebko.
"Šodien es to beidzot izdarīšu. Šī būs tā diena, kad es centīšos visu saprast." Apsēdusies uz tiltiņa margas tik līdzsvaroti it kā tā nebūtu tik šaura kāda patiesībā bija, noliekot sev līdzās abās pusēs iedegtas svecītes, izņēmusi no jaciņas iekškabatas kladīti un pildspalvu, viņa iesāka savu ierakstu dienasgrāmatā. Novērsusi tumši zilo acu skatu no baltās lapas, uz kuras raustījās viņas pašas ēna, Kerija uzlūkoja ezera virsmu, kura skatījās viņā pretī tikpat nesaprasta un apmulsusi. Aizverot acis mirkli viņa baudīja klusumā tikai klausoties sveču liesmiņu cīņā pret vēju. Atverot acis, palūkojoties iepriekš uzrakstītajā, viņa centās ietērpt izjūtas vārdos.
"Es viņam nepateicu, lai turpina censties. Es nepateicu, ka nekas nav zaudēts. Es nezināju, kā to pasniegt tā, lai izklausītos pēc izmantotājas, jo es tāda neesmu. Viņam nav tiesību apvainoties, jo pats ir vainīgs pie dzīves, kādu pats to samīcija. Es nepiedodu nodevību, NEKAD! Bet, vai man vajadzētu šoreiz iespējamās nākotnes vārdā pieļaut izņēmumu?" Viņa juta kamolu kaklā, viņa juta asaras acīs, kuras draudēja piesalt, viņa juta dusmas, bēdas un bailes vienlaikus. Viņa nevēlējās baidīties, viņa nevēlējās būt piekalta šai sajūtai, viņa vēlējās tikt atbrīvota no sāpēm, kuras izjuta.
"Nodevība. Meli. Tukši solījumi. Nepiepildīti vārdi. Saplīsis rozā košļājamās gumijas burbulis. Manas rozā brilles kāds nosita no deguna, tās nokrita un tu uzkāpi tām virsū. Tieši 114 cilvēki pagāja garām līdz tu ieraudzīji izdarīto, pacēli un uzvilki uz savām acīm, jo likās, ka tā būs vieglāk mums abiem... bet diemžēl es pie jaunām netiku un arī tu lūkojies kā caur zirnekļa tīklu. Mums vajag jaunas abiem vai dalīsimies ar šīm pašām?" Nespēdama izteikties konkrētāk, Kerija zināja, ka vienīgais glābiņš ir izpušķot pārspīlētos salīdzinājumos, tomēr arī tie neremdēja un tā līdz galam neizskaidroja tā īsti neko sakarīgu. Atkal aizvērdama acis, viņa sajuta kā viena no vēl nepiesalušām asarām norit pār vaigu. Ar skaļu noti tā piezemējās uz baltās lapas apakšējā stūrīša. Mirkļa noburta, viņa aizsita ciet dienasgrāmatu, jo vairs nespēja par to domāt, lai gan zināja, ka jau pietiekoši ilgi ir atlikusi šo brīdi uz vēlāku. Reiz tam bija jānotiek. Reiz domām bija jāsarindojas kādā secībā. Un šis mirklis bija - tagad!
"Es tev aizrādu tavas nepilnības un neizdarīto, jo iepriekš es to ignorēju un centos neredzēt. Un tagad ir vieglāk, ja aizrādu tev tavas kļūdas, ja iebakstu tev, lai zinu, ka esi īsts, ka neesi mans sapņu auglis, kāds biji iepriekš, kādu es vēlējos tevi redzēt. Nesoli, ja nespēj piepildīt. Nesaki, ja zini, ka man tas patiks un vēlēšos tam pieķerties kā glābiņam, ja pēc tam nespēj to izdarīt kā nākas. Es ik mirkli atceros labās lietas, ko esi izdarījis, jo tās ir vienīgās, kurām es varu pieķerties emocionāli. Es vēlos palikt, es vēlos dzīvot un izdzīvot un vēlos dzīvi ar tevi, bet man vajag vairāk salmiņu, pie kuriem pieķerties, bet tu pasaki kaut ko sniedzot man pretī salmiņu, bet pēdējā mirklī it kā ķircinādams atņem vai pusceļā tas salūzt. Protams, ka esmu nikna, apmulsusi un izgarojusi, kamēr tu atrodi nākošo salmiņu - cerams, patiesu, spēcīgu un neizzūdošu." Pēkšņi visa pasaule bija sākusi griezties acu priekšā un viņas ķermenis sagrīļojās uz neērtās un šaurās tilta margas, tomēr viņa bija tik ļoti iegrimusi savā pasaulītē, norobežojoties no apkārtējiem, ka nespēja to piefiksēt, roka tikai turpināja rakstīt, jo sprausla bija vaļā un tilpums šļācās laukā ar orkāna spēku.
"Es viņām stāstīju, cik jauks esi, cik samīlējies beidzot esi, cik centīgs, cik pacietīgs, cik savaldīgs, cik gaidošs un ilgpilns, cik sapņains un cik pilnīgi cits - daudzkārt labāks, tomēr pāris dienas pēc šiem vārdiem tu izmainījies. Demotivējies, pazuda sākotnējais spars, izdzisa darīšanas un došanas prieks, nomaldījās cerība un pārsprāga sapņi. Un man palika bail, ka pat labi izteiktais izzudīs vien tāpēc, ka es to atzinu kā labu esam. Šīs bailes man lika tevi bakstīt tālāk norādot tev tavas kļūdas un neizdarīto." Klusums. Roka pārstāja uz mirkli rakstīt, jo likās atsalums tajās sācis kniebt kā ar miljons sīkām adatiņām. Kaut kādā mistiskā veidā sāpes likās remdinoši mierinošas. Sadistiska patiesība katrai salauztai sirdij un dvēselei. Iekodusi apakšlūpā viņa izlēma neapstāties, tikai rakstīt tālāk.
"Cik reizes tu esi mani apķēris ar asarām acīs un lūdzis piedošanu par izdarīto? Cik reizes esi kritis ceļos, cēlis mani gaisā, saspiedis vai vienkārši apmīļojis, jo vēlējies atvainoties? Tu proti tikai teikt - aizmirstam to, kas bijis, jo tā ir pagātne, - bet neatceries, ka no pagātnes mēs izaugam par to, kas esam šodien." Viena svecīte nodzisa un tumsa vēl vairāk apņēma viņu sevī, tomēr Kerija izlēma nepadoties, viņai bija jāpabeidz, jo palika vēl tikai tik vien niecīga daļa, kā nobeigums. Sacīt bija vēl daudz ko, tomēr pārējais nebija vārdos ietērpjams.
"Žēl, ka šo visu tu nekad neuzzināsi, jo neesmu spējīga tev to atklāt. Man ir pārāk bail, ka jaunas pārmaiņas gulsies uz maniem pleciem, jo es jau iepriekšējās nespēju sagremot, un vēl vienu darvas karoti es nespēju ieņemt. Piedod!" Aizsitu ar lielu sparu ciet dienasgrāmatu nodzisa arī otra svece un nu neviens pat nevarēja nojaust, ka šajā tumsā, sēžot uz koka tiltiņa šaurās margas sēž viņa, Kerija, un klusumā klaigu apspiesta lej smeldzoši karstas asaras. Krūtīm strauji cilājoties, tukšajam vēderam īgnumā rūcot, rokām trīcot viņa neizkustējās no vietas, likās, ka katra mazākā kustība ne tikai nogāzīs viņu no tilta margas ledainajā ūdenī, bet arī ieraus jaunā izmaiņu akacī.
Ir pagājušas 272 dienas kopš tu mani sāpināji, ir pagājušas 271 diena kopš tu man vēlreiz sameloji. Pagāja 114 dienas līdz tu saprati, ko nozīmē zaudēt mani, un iemīlējies, jo tikai zaudējot ko, tu saproti tā patieso vērtību savā dzīvē. Un nu šodienā es vēlos tev piedot un iemīlēt no jauna, bet tu spēj mani tikai sadusmot. Kurš te kuru nelaiž sev klāt? viņa klusi murmināja pie sevis lūpām knapi kustoties un skaņai nākot caur to tik saraustīti, ka likās varēja dzirdēt tikai katru trešo ceturto vārdu. Atvērusi kristāliskās acis un veroties ezera plānajā ledus kārtiņā tā vien likās, ka vieglāk būtu it kā nejauši sašūpoties un zaudēt līdzsvaru. Brīžiem šķita, ka visvienkāršākais ceļš tomēr izrādās vissarežģītākais.
| 
pic by adelenta |
