Klusumā sēžot un elpojot brīvi,
Atkal un atkal pārdomāju dzīvi.
Tik klusas skaņas manu prātu jauc
Tās aicina tuvāk un viltīgi sauc.
Klusumā sēžot dzirdu savu elpu
Tā izplatās un piepilda telpu,
Tā sīc un skan, un mirkli jauc
Un brīžiem pretējā sienā kauc.
Skaņai nav vārdu, tā mīt no sevis
Paņemot visu spēku no tevis.
Klusumā sēžot un vērojot to
Tu saņemsi pretī lielu it ne ko. | 
pic by YuKawaiii |