: Sidmouth -> Seeton
Vakardien devāmies megapārgājienā uz blakus bedri Sītonu ar kājām. Kas tur tāds īpašs? Tas ka viss ceļš ved caur kalniem, un visu laiku sanāk kāpt augšā un lejā. Kopā ceļā pavadījām desmit stundas, un laikam jau lieki būtu piebilst, ka vakarā jutāmies noguruši kā suņi. Sākām savu pārgājienu septiņos no rīta, lai paspētu sabildēt saulrietu. Kāpjot pirmajā kalnā sanāca mazliet steigties, jo visu laiku likās, ka saule nupat nupat jau lēks. A nekā, kad kalna galā likās, ka sirds izleks pa muti un elpa nekad vairs nebūs normāla, izrādījās, ka saullēkts jāgaida vēl kādas divdesmit minūtes. Nu neko, gaidījām ar. Lieki piebilst, ka saullēkts kalnos izskatās fantastiski. Nu un tālāk ceļš uz Sītonu. Klani, lejas, govju un aitu ganāmpulki, draudzīgi angļi, kas palīdz izvēlēties pareizo taku un mežonīgs prieks par skaisto dienu. Pa ceļam paspējām arī apmaldīties, un nonācām mistiskā ciematā, kur audzē ēzeļus, bet paveicās, un pēc nelielas maldīšanās nonācām atpakaļ uz krasta takas. Vēl zīmīgi bija tas, ka kaut kur pusceļā man ļoti, ļoti savajadzējās kakāt. Izvēlējos labu krūmu puduri, atradu papīru somā, novilku bikses un iesēdos nātru pudurī. Atļaušos piezīmēt, ka pēc tam vairs kakāt nebūt negribējās. Vēl pa ceļam bija šausulīgi romantisks zvejnieku ciemats Beer. Nosaukums jau vien ir to vērts, bet piedevām pats ciemats arīdzan ir gana skaists. Nu tāds īsts angļu, ar pelēkām mājām un akmens sētām. Ir doma tur palikt pa nakti kādu citu reizi. Vispār šis pārgājiens izdevās simtprocentīgi. Šodien ir pamatīga gandarījuma sajūta, un Līnai, latviešu meitenei, kas gāja kopā ar mani, arī sāpošas kājas. Manējās par brīnumu nesāp nemaz.
Vakardien devāmies megapārgājienā uz blakus bedri Sītonu ar kājām. Kas tur tāds īpašs? Tas ka viss ceļš ved caur kalniem, un visu laiku sanāk kāpt augšā un lejā. Kopā ceļā pavadījām desmit stundas, un laikam jau lieki būtu piebilst, ka vakarā jutāmies noguruši kā suņi. Sākām savu pārgājienu septiņos no rīta, lai paspētu sabildēt saulrietu. Kāpjot pirmajā kalnā sanāca mazliet steigties, jo visu laiku likās, ka saule nupat nupat jau lēks. A nekā, kad kalna galā likās, ka sirds izleks pa muti un elpa nekad vairs nebūs normāla, izrādījās, ka saullēkts jāgaida vēl kādas divdesmit minūtes. Nu neko, gaidījām ar. Lieki piebilst, ka saullēkts kalnos izskatās fantastiski. Nu un tālāk ceļš uz Sītonu. Klani, lejas, govju un aitu ganāmpulki, draudzīgi angļi, kas palīdz izvēlēties pareizo taku un mežonīgs prieks par skaisto dienu. Pa ceļam paspējām arī apmaldīties, un nonācām mistiskā ciematā, kur audzē ēzeļus, bet paveicās, un pēc nelielas maldīšanās nonācām atpakaļ uz krasta takas. Vēl zīmīgi bija tas, ka kaut kur pusceļā man ļoti, ļoti savajadzējās kakāt. Izvēlējos labu krūmu puduri, atradu papīru somā, novilku bikses un iesēdos nātru pudurī. Atļaušos piezīmēt, ka pēc tam vairs kakāt nebūt negribējās. Vēl pa ceļam bija šausulīgi romantisks zvejnieku ciemats Beer. Nosaukums jau vien ir to vērts, bet piedevām pats ciemats arīdzan ir gana skaists. Nu tāds īsts angļu, ar pelēkām mājām un akmens sētām. Ir doma tur palikt pa nakti kādu citu reizi. Vispār šis pārgājiens izdevās simtprocentīgi. Šodien ir pamatīga gandarījuma sajūta, un Līnai, latviešu meitenei, kas gāja kopā ar mani, arī sāpošas kājas. Manējās par brīnumu nesāp nemaz.
Mūzika: Meat Beat Manifesto - Prime Audio Soup
