: kontrolātors
Reiz, kad vēl tramvajos varēja ar papīra biļešu apķēpāšunu norēķināties par braucienu, man sanāca satikt kontrolātoru (kontrolieri). Tā kā esmu apzinīgs pašazieris un katru rītu un vakaru kompostrēju biļeti, tad man tās papīra lapiņas somā bija sakrājušās vairumā. Kādā pelēcīgā rītā, kad sēdēju domās iegrimis un baudīju kādu mp3, mani izrāva no domām bakstijiens pie pleca. Es pagriezos, un tur stāvēja viņš - kontolieris. Liels, plecīgs pusmūža vīrietis, mati apcirpti īsā ezītī un seja akmenscieta. Viņš lūkojās no augšas uz mani un stingrā balsī teica - biļetīti lūdzu! Tad nu es, joprojām mazliet apjucis, vilku pirmo biļeti no somas arā. Šī te ir nederīga - aplūkojis biļeti atcirta kontrolieris. Es turpināju pa vienai vilkt biļetes arā, bet visas izrādijās nederīgas. Pie katras nederīgās biļetes kontroliera sejā parādijās tāds kā arvien lielāks smīniņš, un likās, ka krūtis izriežas, un viņš kļūst arvien varenāks un lielāks. Kad sapratu, kad somā vairs biļetes nav, sameklēju maku un vilku arā to, cerībā, ka biļeti esmu ielicis tur. Kontroliera sejā jau staroja smaids un viņš pie sevīm noteica - Tā jau domāju, zaķis. Likās, ka viņš jau sajūt kāroto 2 latu iekasēšanas saldumu. Taču man par laimi makā cinīgi gozējās īstā biļete. Sniedzu to kontolierim un smaidot teicu - Lūdzu, te būs. Kontrolieris mazliet sarāvās, smaids nozuda. Viņš klusi noburkšķēja - Pladies! Un steidzīgi devās prom. Taču es turpināju ceļu pacilātā garastāvoklī, viens nulle manā labā!
Šorīt, kā ierasts devos uz darbu ar 11to tramvaju. Kad pamaniju, ka kādā pieturā iekšā kāpj tas pats kontrolieris. Šoreiz viņa seju rotāja pamatīgas melnas saules brilles, un viņš man atgādināja terminātoru - kontrolātoru. Kad viņš bija ticis līdz manīm, viņš, šķiet, mani atpazinis mazliet nosmīnēja. Lūdzu biļetīti - viņs stingrā balsī noteica. Nezinu, kas man uznāca, bet sagribējās viņu mazliet panerrot, tapēc atbildēju - Biļetītes šoreiz nebūs. Jums vajadzēja redzēt, kāds uzvarošs smaids parādijās viņa sejā. Viņš izriez krūtis, sakrustoja uz tām rokas, un stindrā balsī noteica - Tad šoreiz būs sods! Es paliecos mazliet uz viņa pusi, uzsmaidīju no visas sirds viņam, vienu roku pieliku pie krūšu kabatas un pirkstu galus ieliku mazliet tur iekšā. Ieturēju mazmazītņu pauzīti un teicu - Toties man ir ē-talons! Viņa seja momentāli kļuva atkal stingra, viņš izrāva manu ē-talonu, pārbaudija un prom bija. Divi nulle! ;S;keit būs jādod viņam iespēja, un kādu rītu jābrauc bez biļetes.
Reiz, kad vēl tramvajos varēja ar papīra biļešu apķēpāšunu norēķināties par braucienu, man sanāca satikt kontrolātoru (kontrolieri). Tā kā esmu apzinīgs pašazieris un katru rītu un vakaru kompostrēju biļeti, tad man tās papīra lapiņas somā bija sakrājušās vairumā. Kādā pelēcīgā rītā, kad sēdēju domās iegrimis un baudīju kādu mp3, mani izrāva no domām bakstijiens pie pleca. Es pagriezos, un tur stāvēja viņš - kontolieris. Liels, plecīgs pusmūža vīrietis, mati apcirpti īsā ezītī un seja akmenscieta. Viņš lūkojās no augšas uz mani un stingrā balsī teica - biļetīti lūdzu! Tad nu es, joprojām mazliet apjucis, vilku pirmo biļeti no somas arā. Šī te ir nederīga - aplūkojis biļeti atcirta kontrolieris. Es turpināju pa vienai vilkt biļetes arā, bet visas izrādijās nederīgas. Pie katras nederīgās biļetes kontroliera sejā parādijās tāds kā arvien lielāks smīniņš, un likās, ka krūtis izriežas, un viņš kļūst arvien varenāks un lielāks. Kad sapratu, kad somā vairs biļetes nav, sameklēju maku un vilku arā to, cerībā, ka biļeti esmu ielicis tur. Kontroliera sejā jau staroja smaids un viņš pie sevīm noteica - Tā jau domāju, zaķis. Likās, ka viņš jau sajūt kāroto 2 latu iekasēšanas saldumu. Taču man par laimi makā cinīgi gozējās īstā biļete. Sniedzu to kontolierim un smaidot teicu - Lūdzu, te būs. Kontrolieris mazliet sarāvās, smaids nozuda. Viņš klusi noburkšķēja - Pladies! Un steidzīgi devās prom. Taču es turpināju ceļu pacilātā garastāvoklī, viens nulle manā labā!
Šorīt, kā ierasts devos uz darbu ar 11to tramvaju. Kad pamaniju, ka kādā pieturā iekšā kāpj tas pats kontrolieris. Šoreiz viņa seju rotāja pamatīgas melnas saules brilles, un viņš man atgādināja terminātoru - kontrolātoru. Kad viņš bija ticis līdz manīm, viņš, šķiet, mani atpazinis mazliet nosmīnēja. Lūdzu biļetīti - viņs stingrā balsī noteica. Nezinu, kas man uznāca, bet sagribējās viņu mazliet panerrot, tapēc atbildēju - Biļetītes šoreiz nebūs. Jums vajadzēja redzēt, kāds uzvarošs smaids parādijās viņa sejā. Viņš izriez krūtis, sakrustoja uz tām rokas, un stindrā balsī noteica - Tad šoreiz būs sods! Es paliecos mazliet uz viņa pusi, uzsmaidīju no visas sirds viņam, vienu roku pieliku pie krūšu kabatas un pirkstu galus ieliku mazliet tur iekšā. Ieturēju mazmazītņu pauzīti un teicu - Toties man ir ē-talons! Viņa seja momentāli kļuva atkal stingra, viņš izrāva manu ē-talonu, pārbaudija un prom bija. Divi nulle! ;S;keit būs jādod viņam iespēja, un kādu rītu jābrauc bez biļetes.
Garastāvoklis:: :)
Mūzika: radio swh