|
[Feb. 7th, 2006|03:47 pm] |
Sākam dzīvoties pa naktīm. Bohēmija. Māku jau sen saskatīt savas robežas un tāpēc dažreiz pat nemēģinu izmantotas dažas iespējas. Kam man? es dzīvoju, elpoju, domāju. Ja vajag tad izsāpēs manī tā sāpe arī bez neviena mīļa pleca. Ir protams grūti, bet es rūdos. Nav nepieciešams glāstu, jo tie dažreiz nodara vairāk sāpes nekā laba. Bet gribētos, lai kāds mīļi pieglaužās, bet tās ir tikai ilūzijas. |
|
|
Comments: |
Ilūzijas ir tās kuras nepiepildās. Kā var nodefinēt mīļumu? Vienkārši bieži esmu vīlies, tas arī viss, bet vēl neesmu atmetis cerības. Tikai gaidu...
īsto un vienīgo? sagaidīsi ...
Vēlēšanās ieskatīties manī, kad nevajag. Nepareiza iespēja - netaisnīga pret citiem un it īpaši to cilvēku kurš šo iespēju sniedz... Es labāk palaižu garām nekā izmantoju negodīgu izdevību... Man netīk pieņemt citu palīdzību - es savas problēmas un lietas kārtoju pats. Nu jau tu pārspīlē ...
| |