| Viņš gaidīja mani katru dienu pie parādes durvīm, spilgti zilo acu skatiens bija tik godīgs un naivs… tad mēs kāpām augšā pa trepēm un pat nedaudz parunājām. Viņš bija tik elegants un ieturēts, rotaļīgs un neatvairāms vienlaicīgi. Es nevarēju viņu neielaist dzīvoklī… Jau pirmajā vakarā viņš jutās te kā mājā - aizņēma labāko vietu pie televizora un saimniekoja pa ledusskapi. Neko daudz neiebilda pret maigu glāstu … Pārgulēja pāris naktis, tad atkal uz kādu laiku pazuda… Tad atkal bija klāt, it kā nekas nav noticis… tik pat neatvairāms. Un es neko nevarēju ar sevi padarīt, viņš atkal bija te blakus un visur vienlaikus….Tad pēkšņi izrādījās, ka tas ir mūsu jauno kaimiņu kaķis ar dīvainu vārdiņu Šmulis. Kopš tās dienas mūsu attiecības ļoti ieturētas… |
