Un tā nu mēs te sēžam un slēdzam gadu, un gala tam procesam neredz
Diena sākās labi. Piezvanīja viens no darba devējiem, palūdza večiem izmaksāt algu... un arī man + 25 laši. Teica, ka tā būs man ZS dāvana. Tas kaut kā uzdzina asumu, sajutos vērtīga. Pēc minūtēm 10 atskanēja zvans un kaut kāds nervozs sievišķis sāka nelabi bļaut, jo jūtās nosalis. Aiz loga +8! Čerts, lai iet sildīties uz balkonu! Atbildēju, ka manos pienākumos nav sieviešu sildīšana un nometu klausuli. Pēc brīža atskanēja vēl trīs zvani, nu sala visa mājas sētas puse... Sazvanīju santehniķi, šams izklausījās atsaucīgs. Pieslēdzos programmai, aizdomājos... uz galda uzleca košaks un sāka visādos veidos izrādīt savu mīlestību. Nostrādāja reflekss „jāpabaro kaķis”. Vēlāk izrādījās, ka kaķim pofig, viņš vienkārši gribēja parotaļāties ar klaviatūru. Kamēr refrešoju programmu, piezvanīja cits darba devējs un jautāja, vai pietika naudas kredītam. Ziņoju, ka pietika, bet esam parādā citiem pustūkstoti , kā arī to naudu, kas jātur kontā euro rezervei. Šis nočortajās un nometa klausuli. Piezvanīja santehniķis un paziņoja, ka siltumtīklā nodedzis sūknis. Pieslēdzu visu savu šarmu un šams aizskrēja meklēt paziņu, kurš atvēra bodi un pārdeva sūkni.... Pulkstenis rādīja 11:30. Tikko bija beidzies Superbingo, kur kāds vecis vinnēja mašīnu. Pēc Superbingo es atpazīstu svētdienu. |