| Pirmie vārdi, ko teica zobu ārsts bija ,- tas zobs vēl dzīvs. Tas fakts pārsteidza mūs abus. Kad vakar ievērtēju to, kas no zoba palicis pāri, biju pārliecināta, ka tas vairs nebūs dzīvotais un es viņu redzu pēdējo reizi. Are ne, šams pretojās liktenim. Pēc 20 minūtēm man paziņoja, tradicionālo tekstu par neēšanu stundas ietvaros. Jautāju, kaut ko par zobu emaljas atjaunošanu. Saņēmu atbildi, ka tas nav tā vērts un piekrītoši uzsmaidīju,- tā viš ir, ar katru dienu paliek mazāk iemeslu smaidīt. Nez kāpēc, tas dikti uzjautrināja ārstu. Nez kāpēc man arī sagribējās pozitīvo emociju un tā kā ēst nedrīkstēja, ieskrēju tuvākajā bodē lai ievērtētu, kādus drēbju skapjus viņi piedāvā. Līdz skapjiem netiku, apstājos pie kādas viesistabas sekcijas. Nu tāda, baigi jancīga... Pieskrēja pārdevējs un sāka to mērīt. Solīja atvest, uzcelt 4 stāvā un pat saskrūvēt. Tad es sapratu, ka viņu gribu (domāts sekciju) un atzīšos, ka man ļoti vajadzēja sevi piespiest, lai atturētos. Teicu, ka jāizmēra sienas parametri, kaut gan skaidri zināju tos parametrus no galvas. Drēbju skapjus vairs neskatījos, skrēju prom... bet aizķēros pie somu veikala. Kaut kā pa burzmu nopirku somu vasarai (nu ļoti jauku) un tinos prom no visiem tiem kārdinājumiem. Ēst vairāk negribējās. Gribējās sekciju |