Pēkšņi kautrīgi smaidot ieradās elektriķi, tie paši, kuri tika sarunāti septītā augustā un reizes divas vai trīs (īsti neatceros) aplaimoja manu virtuvi ar savu klātbūtni. Viss pasākums vilkās no 7 līdz 24 datumam- tātad tieši divas nedēļas. Kopsummā sešas stundas (2+1+3). Nē, nu kaut ko jau, protams, darīja, bišķi tā kā temperamentīgi dauzījās, bija daudz putekļu, kaut kas gāzās un tad šamie atkal bija nozuduši... Un te, re, atkal, tiklīdz biju nobriedusi braukšanai uz Cēsu kursiem, zvans un šie ar kastēm pie durvīm. Nē nu kas par figņu?! Nedrīkstēju palaist garām to mirkli, tāpēc k čertu kursus - kad vēl šamejiem atkal radīsies vēlme elektrificēt manu virtuvi, tāpēc ielaidu dzīvoklī un aizvēru durvis. Uz atslēgu. Laikam jau puikas bija to pamanījuši jo šoreiz rādīja meistarklasi un pēc trim stundām paziņoja, ka esot izdarījuši visu, kas ir viņu spēkos un nu es varot SĀKT REMONTU! Vēl paņēma 80 lašus, kas droši vien arī bija īstais ierašanās iemesls.
p.s. Būtībā pastāv tikai vienas laimes sasniegšanas veids - pārstāt uztraukties par lietām, kuras nav no mums atkarīgas, tāpēc centīšos neuztraukties par to, ka meistars, kas bija sarunāts remontam, nesagaidīja elektriķu aktivitātes beigas un aiztinās uz kaut kādu vācu haltūru. Nekas, sēdēšu tās mākslīgi veidotas miskastes vidū un vienkārši būšu laimīga. Kā tur bija - Gribi būt laimīga ? - Esi! |