imho arī esošā situācija ar klausules nomešanu, izrunāšanos un atkal it kā piekrišanu, ir visai divdomīga. Bet varbūt labāk tomēr ir skaidrība?
Bet varbūt uzpucējies, ierodies pie mammas ar ziedu pušķi un asarainu seju, un atvainojies, ka biji asa un netaisna pret viņu, un apsolies, ka turpmāk tā vairs nedarīsi, un ka savas pašas dzīves mēģinājumus atmetīsi, un veltīsi visu atlikušo mūžu bez atlikuma tikai viņai.
Tas noteikti viņu nesāpinās.
Kā tur bija ar suņa astes ciršanu? Pa gabaliņam vai visu uzreiz? |