| ai, da es pati reiz apvainojos, kad biju laukos pie radiem, apģērbos pa kluso un aizgāju mežā piņkšķēt. Bija ziema un man bija 5 gadi. Vienkārši gāju uz priekšu un viss... Izbridu cauri, tur bija vēl kāda lauku māja, negāju iekšā, jo laikam nobijos un tad gar meža malu uzpriekšu... vienkārši paveicu, ka mežiņš bija tādā ielokā, ūn mājas tiku tieši tai laikā, ka tauta jau sāka šūmēties un menteļus vilkt, lai iet meklēt, jo pēdas tiešām bija meža virzienā... Brāzienu nedabūju, visi teica, ka mani mīl un ka būtu noskumuši, ja es tai mežā pazaudētos ;o) Man liekas, ka biju lepna ... |