Tas kabacis, ko man nedēļu atpakaļ iesmērēja mammucis izrādījās ķirbis. Vakar, kad nolēmu pievērsties kādu dietisku ēdienu baudīšanai un tai sakarā sagriezt to "kabaci" sapratu, ka šamais nav ar pliku roku ņemam. Nazis bija atlikts malā uzreiz, atradu kaut kādu tuteni, tas "kabača"mizā atstāja dažus skrāpējumus. Situācīja rada manī spītu, nolēmu, ka es to piebeigšu un paņēmu zāģi... Nu ne jau gluži zāģi, bet gan tādu mazu fuksīti kuru lietoju finiera griešanai... Viegli negāja, pēc pussdundas moku "kabacis" atklāja savu iekšējo būtību un es noskumu. Ķirbju nekad manī nerada nekādas asociācījas. Pat vairāk, kopš bērnības ķirbju mannā putrām, es pret tiem esmu vienaldzīga. Mest ārā to, kam bija veltīts tik daudz spēka, tai laikā kad valstī ir krīzes situācīja, kaut kā rokas necēlās. Visu atlikušo laiku graizīju ķirbja saturu šķēlītēs, skumji grauzu ķirbju sēklas un mēģināju kaut ko izdomāt, ko lai es ar to iesāku... Šodien izdomāju, ka sajaukšu ar faršu un uzcepšu kotletēs. Tās vismaz var ēst ilgāku laiku, pat aukstas... Līdz ar to sākt veselīgu dzīves veidu ar ko dietisku šonedēļ atkal nesanāca ... ;o/ |