| Vakar ap pusnakti dzīve kārtējo reizi mani pārsteidza. Vai arī nepārsteidza... Pāris gadu atpakaļ manā īpašumā nonāca digitālais Olimpus fotoaparāts. Tāds smuks, viegls, ar somiņu un akumulatora lādētāju, USB vadiņu... vienīgais, kas tai nebija – instrukcijas. Un tas manā gadījumā bija fatāli. Fočiks bija nedaudz lietots, jo īpašniece tika pie kaut kā krutāka, tāpēc es pieņēmu, ka iespējams, šis tas komplektācijā varēja pietrūkt. Pēc pirmās „fotosesijas” mēģināju dabūt bilžukus datorā un konstatēju, ka vienīgā šķirba, kur varētu iespraust to USB vadiņu neļaujas. Protams, pirmais, kas ienāca prātā – USB vadiņš nav no šī fočika komplektācijas un tur noteikti ir vajadzīgs kas īpašs. Nomocīju savu labdari ar to USB problēmu, beigās noliku dāvanu uz skapjaugšas. Uz diviem gadiem -līdz vakardienai. Vakar, noslēdzu visu man uzticēto grāmatvedības mēnešus un sāku priekšspēles darbiņus koridora apgleznošanai. Izvilku ārā krāsas, grunti, skices, ienāca prātā – vajadzēs bildēt. Ielīdu internetā, sāku meklēt, vai nav pārdošana USB vadiņi. Vienu atradu – tas uz mata bija tieši tāds, kāds bija komplektā, vēl reizi sāku ievērtēt fotoaparāta konstrukcijas īpatnības un te ... te atvērās kaut kāds vāciņš un tur ... bija USB ligzda. Protams, ka vadiņš derēja! Vista! –es brīnos, ka bez instrukcijas esmu iemanījusies podu lietot ;o( Jā, starp citu - tā šķirba, kas nederēja USB vadiņa kontaktam bija tā liktenīga vāciņa eņģe... |