Diena bija fantastiska.... visas tās briesmas, kā lietus, vējš aukstums un pārējie šīs klimata joslas pārsteigumi gāja secen. Ķirsis bija pārpildīts, dāmas cerību pilnas, rokā bija karte un priekšā ceļš. Starp citu, arī šoreiz ceļā trāpījās kāds traktors. ( Man liekas, ka tie traktori mani vajā!!!). Vienā vārdā, es to apdzinu un visas dāmas ievaidējās, jo pretim brauca vēl kāds spēku rats. Nu ja, ... Dievs ar viņu, galvenais, ka te pat bija tas liktenīgais pagrieziens un arī galapunkts! – Tik mīļi un mājīgi Kalāči! Laika vēl bija gana un mēs ievērtējām visus stūrīšus, izstādi, klēti un pirtiņu, pagrozījāmies gar Eda pieminekli... ar bildēm gan tā pašvaki, pēc otrā klikšķa baterijas aizgāja pa pieskāri, bet cerības tomēr vēl ir...
Un tad tas brīdis, kad visi soli jau pilni, klusuma brīdis, no pretējās sienas Susuriņa smaidošas acis, un Susur kungs pieskaras stīgām...skanēja Susuriņa vārdi, tik pazīstami un tuvi, man gribējās tos dzirdēt vēl, tāpēc biju te. Zālīte bija pilna, mazais Susur puika ar mirdzošām acīm saimniekoja gar datoru, Ramute lasīja dzeju... mēs visi tur bijām kopā. Mums to vajadzēja! |