1.maijs. Tāds nostalģisks noskaņojums... Reiz šajās dienās visi čupojās ielās, kārtojās rindās un maršēja grupās gar kādu vietējās nozīmes tribīnīti, kur parasti stāvēja seši veči un komandēja to parādi. Tas bija laiks, kad varēja no sirds izbļauties, un bļāvām ar... Šie mums no augšās, - Sveicam mūsu Jaunatni - Nākotnes plānus īstenotājus! Jāaaaaa!!! - Mēs jautri bļāvām šiem pretī. Nu, re, - un dabūja Ar ko gribēja, vai ne? Nu tā mūs audzināja – solītais jāpilda. Uztaisījām mēs viņiem to Nākotni, par maz neliekās ;o))).
Atpakaļ ceļā visi gāja pie mums. Jo tā bija fātera vārda diena, šis mums Ziedonis un tas bija superīgs iemesls pirmajam pavasara tusiņam kas ievilkās līdz vēlai pusnaktij. Kamēr ciemiņi rosījās ap rosoļa bļodu, pildītām olām un marinētām sēnītēm, rīkoja dančus un dziedāja kaut ko no Paula, mēs pa kluso nozudām uz Gauju, cepām desiņas ugunskurā, džeki atvēra peldēšanas sezonu, lecot no dzelzceļa tilta a skuķi sauļojās zālītē un sita klaču par Daini no 9b klases kuram esot love ar mūsu Gunitu, visām drausmīgi gribēja iemīlēties, vienkārši nevarēja izvēlēties objektu, jo tie pajoliņi, kas kuļājās pa ūdeni neskaitījās. Un tad bija vakars, upes ūdens sudrabojās, matos ugunskura dūmu smarša, priekšā eksāmenu laiks un pārliecība, ka varam Pasauli apgriezt otrādi. Apgriezām ar.... |