Šodien bija ciemiņš, kāda no bērnības laiku paziņām. Sitām klaču... biku bērnību pieminējām, tā sakot pakavējamies atmiņās par to, kādas spēles savā laikā bija topā... Visvairāk atmiņā ir štābiņu ierīkošana, štābiņi bija visur: pagrabā, sētas stūrī zemē ierakta paslēptne ar paceļamām durvīm, malkas šķūnīšos uz pārsegumiem. Vissmalkākā štābiņu fiška bija tā, lai no tiem vērotu kas notiek tur ārā... Tad mēs spēlējam kariņus – ķērām gūstekņus un likām tiem pildīt īpašus uzdevumus. Uzdevumus parasti izdomāju es,... līdz brīdim, kad vienam liku, aiziet pie vecākiem un atzīties savā vislielākā grēkā. Nezinu, ko viņš tiem stāstīja, bet viņam uz pāris nedēļām tika uzlikts mājas arests. Vecāki vispār biku par daudz jaucās mūsu dzīvē -visus štābiņu ātri atklāja un likvidēja, kā parādību, jo pēc viņu domām mēs tur varējām nodarboties ar ko nepiedienīgu. Nu tas bija pārspīlēts, mums pat prātā nekad nebija nodarboties ar ko nepiedienīgu, nē nu mēs sētā, protams, visas tās fiškas bijām jau aprunājuši un teorētiski zinājām ap ko tās lietas grozās. Kolektīvi nonācām pie slēdziena, ka bez tā nevarēs, jo agri vai vēlu būs jāprecas un jātaisa bērnus. Tas, ka meitenēm būs jādzemdē bērnus mums likās netaisnīgi un mēs nospriedām, ka ja puikas grib tos bērnus lai paši arī dzemdē! Visbriesmīgākais likās, ka ja gadīsies dvīņi!!! Dvīņu problēma tika apspriesta īpaši – kolektīvs izšķīrās par versiju, ka dvīņi rodas no procesa ilguma, līdz ar to (Muļķu nav!) visa sētas jaukākā puse nolēma, ka ir fiksa seksa piekritējas... Mums bija visjaukākā sēta apkārtnē... kur tagad tas viss palika? Malkas šķūnīšu vietā uzslēja jaunu piecstāvēni... ai, nu ko tur...
Vēl bija arī mājas spēles. Teiksim mēs ar māsu spēlējam neapdzīvotās salas, visas daudzmaz kustināmas mēbeles (krēsli, galdiņi, plaukti, rasējamie un gludināmie dēļi) tika sastumti istabas vidū, virsū sakrāmēti visi pieejamie deķi un spilveni. Galvenais uzdevums bija iekārtot tur sakarīgu dzīves vietu, un nekādā gadījumā rosoties nedrīkstēja pieskarties grīdai. Kas tur tikai nebija – ievilkām radio, galda lampu, svaigāko presi un grāmatas un omis mums svinīgi piegādāja paiku, turpat pildījās mājas darbi un viss būtu labi, bet tad nāca no darba vecāki un izļurkāja visu idilli, sākumā pateica visu, ko par mums domā un tad sekoja represijas. Mani parasti ievietoja vannas istabā, lai es pārdomāju savu rīcību. Pārdomām laika īpaši nebija, jo vannas istabā tieši tādiem gadījumiem tika noslēptas pāris grāmatu un kabatas lukturis.
Tā bija viena jauka dzīve! Mēs pratām būt laimīgi kaut kādu nieku dēļ ... teiksim, man ļoti patika slimot, jo tad man mammucis pirka apelsīnu vai banānu. Banāni bija negaršīgi kā ziepes, bet apelsīna dēļ varēja biku palaiskoties gultā. Faktiski jau nebija nekas īpašs, vienkārši pirms kāda kontroles darba vajadzēja aiziet uz medpunktu un pateikt, ka tev ir klepus, tad bija drusku jāpaklepo un tev uzlika diagnozi – plaušu karsonis. Tad tu gāji uz māju un zvanīji mammai, – Mammu, tev atkal brīvdienas – man plaušu karsonis! Un tad vajadzēja iet gulēt un gaidīt savu apelsīnu...
Būtība par ko es... Nu tāda nostaļģija, šodien pie ārsta jājiet paklepot un nav neviena, kas man nopirktu apelsīnu... Un tieši tad, kad es puņķojos un klepoju ļoti pārliecinoši nav nekāda stimula to darīt!! ;o( dzīve ir netaisnīga... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
