Tāda dīvaina diena. Visu laiku līst... Izrakstīju no interneta vismaz 9 adreses, kas saistītas ar mēbelēm un braucu datora galdiņu lūkoties. Galdiņu neatradu, toties ieviesu manāmu dzīvīgumu ceļu satiksmē, uz katra krustojuma izraisot avārijas situāciju. Pie kam, braucot Ļoti uzmanīgi! Visi ceļa satiksmes dalībnieki pacietīgi gaidīja, kad es beidzot beigšu ākstīties un tikšu līdz galapunktam. Beigās vispār bija auts – iebraucu kādā stāvlaukumā un uz 5 min .ieskrēju veikalā. Kad iznācu ārā izrādījās... ka biju pieparkojusi Ķirsi tieši pie izbraukuma un tur jau drūzmējās kādas trīs mašīnas ar ieslēgtiem motoriem, pacietīgi gaidot, kad es beigšu ķemmēt veikalu... Kas raksturīgi – visi tādi ...mierīgi, neviens nelamājās, nerādīja nepieklājīgus žestus un vispār neizrādīja nekādu izbrīnu... vienkārši pieņēma situāciju kā ko neizbēgamu . Galu galā , tā arī neizraisot nevienas daudzmaz sakarīgas avārijas, atgriezos mājās ... Ar to nepietika. Man vajadzēja vēl pakomunicēt un tāpēc piezvanīju santehniķu firmai, kura atbild par visu ,kas te manā dzīvoklī tek un netek. Īpašnieks bija ļoti runīgs... un kad lūdzu ievērtēt mana poda savdabīgu izvešanos, jo tas maita tek visu laiku un man jau ir apnicis tos kubus apmaksāt .Sarunas rezultātā noskaidrojām, ka pods ir mans privāts īpašums un ka kooperatīvs poda intīmas probas neapmaksās. Poda svinīga ievērtēšana nozīmēta uz rītdienu un tā kā santehniķi sāk darbu nepieklājīgi agri, vienojamies, ka es viņam došu ziņu kad būšu pamodusies. (Tas laikam skaitījās laba zīme, ja pamostoties pirmo satiek vīrieti , perfekti jau būtu ja viņš ierastos ar tukšu spaini rokās, bet tas laikam no santehniķa būtu par daudz prasīts...;o/)
Vienā vārdā – nekā būtiska pirmajā atvaļinājuma dienā nenotika, ja neskaita to, ka ir vakars un joprojām līst... |