Šorīt pulksten 10 es sapratu, ka gribu jaunu mašīnu… Es sēdēju tai brīnumā un mani urdīja tikai viena doma, kāpēc viņa nepieder man.. Līdz ar to bija skaidrs, ka miera vairs nebūs… Un nebija arī… pēcpusdien jau zināju sava sapnīša krāsu – tai jābūt ķiršu sarkanai… Vienai dienai pietika… Nav jausmas, kāds būs mana brīnuma modelis… bet jau zinu, ka es viņu mīlu ;o). Vakarā pieķēru sevi ar interesi izvērtējot garāmbraucošas… citas. Tai skatienā bija kaut kas… nu es nokaunējos ;o) Metu acis citām, tai laikā, kad mana mazulīte nīkst garāžā. Domās man jau piederēja cita…
Tādas dziļas un siltas acis pretī. Kāpēc man viņam tas ir jāsaka? Vārdiņi birst viens aiz otra un pazūd izplatījumā. Neesmu droša , ka tie sasniedz mērķi. Parasti tāda runāšana pārvērtās īstā teātrī… un dāmas spicē ausis un ievelk elpu. Teātri šodien negribējās. Vārdiņi birst un man paliek skumji… tūlīt, tūlīt šīs acis paliks tumšākas… tūlīt. Un nu pēdējais, - Jums ir kas sakāms? Un tad tikpat silta balss, - Vai drīkst jautāt, ko jūs darīsiet šovakar? Vai viņš maz ir dzirdējis, ko viņam saku. Kaitīgs darbs, jāprasa piemaksu… Dzīve paliek neciešami salkana. Ko es darīšu ;o) meklēšu savai sapņu mašīnai modeli ;o) Interesanti, kādas mašīnas šogad sievietēm topā ;o). Zinu atbildi – slotas ;o) |