Rīts sākās ar to, ka pamostoties es sajutu smeldzīgu Ķirsīša trūkumu savā dzīvē. Vispirms bija jāpārliecinās, ka tas Ķirsis ko atstāju ceturksni atpakaļ garāžā, joprojām eksistē un es devos cīnīties ar garāžas durvīm…
Pavasaris paspēja atkausēt 10 cm. platu pleķīti garāžas durvju garumā, bet iespiest visus manus sieviešu jaukumus tai šķirbā bija praktiski neiespējami, īpaši bezcerīgs bija krūšu kurvja daļa. Pavasaris nepārprotami mani nedovērtēja… Skumji vēroju, ka pavērtajā durvju spraugā man atspīd vilinošais Ķirša sāns, bija skumji un galvā grozījās doma, ka lai tiktu galā ar to ledusblāķi durvju priekšā ir tikai divas iespējas – vajadzīgs lauznis vai arī vīrietis. Laužņa man nebija pat tai pus garāžu durvīm, vīrieši, kā parasti, kad pēc viņiem vislielākā vajadzība nav pa ķērienam. Jamie jūt fizisko piepūli pa gabalu… Pamanīju pie kādas garāžas durvīm sakrautu ķieģeļu kaudzīti… kāds nebūt, tomēr risinājums ;o/ Iemēģināju kādu ar savām vakar svaigi manikirētiem pirkstiņiem. (nez kas ir sievišķīgāk – sieviete ar sirpi vai sieviete ar pusķēģeli?) Pusķēģelis nederēja nekam, jams tikai saplacināja ledu un acīmredzami to padarīja vēl nepieejamāku ;o( Dusmās iecirtu ledū ar papēdi un … sapratu kāpēc Pavasarī sieviešu papēdīši tik vilinoši – no ledus blāķa nošķīlās tieši nepieciešams ledus gabals, durvis pavērās un … es ieraudzīju viņu!! Ķirsis bija kluss, gaidošs un satriecošs… Bet vienalga, bija skaidrs, ka pa to šķirbu kur iespraucos viņu ārā nedabūšu, skaidrs, būs mīļi jāsmaida un jāpasaka, lai jams nākošnedēļ paņem līdz lauzni… ;o/ Akomulātoriņš stāvēja tur , kur bija nolikts… un pēc visām ārējām pazīmēm izlādējies. Tas nozīmēja tikai vienu, ka smaidīt vajadzēs ne tikai mīļi, bet arī maigi … Iekāpu salonā… Sajūta bija vienreizēja… līdz brīdim, kad paveros spogulī… Es nezinu, kā es iebraucu tai garāžā un kā apstājos tādā leņķī… bet atpakaļ izbraukt, tas ir pāri maniem spēkiem… skaidrs, tikai ar smaidiņu es te neiztikšu …;o) cik sarežģīti būt sievietei… par to, kā es aizvēru garāžas durvis, es jums nestāstīšu… bet tas bija vēl jautrāk… Viņas nevērās, dabūju tomēr divus večus – viņi man mēģināja iestāstīt, ka man ir jāaizver kaut kāds āķis… es protestēju – man nav nekādu āķu. tad noskaidrojās, ka ir un pat divi.. Ai k čertu, galvenais izbraukt no garāžas un par to aizmirst…. Pie tā arī tiks strādāts . |