Es atvēru acis un kaut kas iekša manī sažņaudzās un sāka sīki īdēt…
-Kašmars, nomurmināju …
Viņa cieši paskatījās manās acīs un stiprāk satvēra to sidraboto verķi…
-Nevajag baidīties, nesāpēs … zobiņš ir nedzīvs.
Vieglāk nepalika. Pat nedzīvs zobiņš likās savs, mīļš un saudzējams … Nopukstēju…
-Vispirms, ja arī viņš ir nedzīvs es tomēr iru dzīva un otrkārt, man ir tiesības baidīties par savu naudu!…
Labāk es būtu turējusi muti!!!! Kaut kas tajā bija sirealistisks… smejošais zobu ārsts ar urbi rokā un es krēslā ar skumjām acīs ;o((( Kaut gan , kāda starpība, netrāpīs vienā, trāpīs otrā – izvēle ir liela zobu daudz…padomāju un atkal aizvēru acis…
p.s. Spriedzes noņemšanai vajadzēja kādu pozitīvo emociju. Nopirku mobilo Nokia 6020. Instrukcija tāda paprāva sējuma lielumā, vakarā būs ko palasīt ;o)) Zobus pārskaitīju, visi vietā ;o) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}