Man bērnībā likās, ka esmu ģeniāla. Nopietni…. Un tik viegli bija sasniegt to dīvaino sajūtu kad dvēsele lido un totālu savienojumu ar dabu un Visumu. Kur tas viss ir palicis?
Iz šīs dienas. Šodien klabinot pa klavu darba apstākļos pēkšņi nonāku dīvainā situācijā, kad vienkārša un saprotama vēlme atvērt jauno Worda lapu beidzās gandrīz ar visas vietējās sistēmas nokāršanos… Dators vispirms mani nesaprata… tad viss ekrāns dīvaini noraustījās un tad vispār sākās neizprotamas probas… palodze bija pilna ar visādām Worda lapām, ekrāns mirgoja no tekstiem, datoriņš nepārprotami mocījās un man jau likās tūlīt aizrīsies… Saucu datorpuiku… jams minūtes trīs blenza uz ekrānu , tad nomurmināja – ko tādu pirmo reizi… Tad apsēdās un nākošā mirklī man prasīja “A kas tas tāds?…”
A nu ja… ;o) Nu protams uz “Enter” stāvēja atsvariņš, ko mēs te visas saucam par “STO GRAMM” ;o)) …Nu tur tā lieta, ka jams man mūžīgi uzdod visādus jautājumus uz kuriem ir jāatbild Yes… nu man apnika katru reizi gaidīt kad jamam atkal uznāks un ir arī savas metodes “KĀ “ar to cinīties – nu Slin kUMzzz man klabināt to Enter … nu uzliku… kas tur liels!!!;o(…;o/…;oDDD
Tagad visi IT guļ komā… vispār vīrieši ļoti sarežģī mūsu dzīvi … ;o((( |