par ko gan tu atvainojies? Omis mums vispār bija viens ģeniāls sievišķis... viņa ar rokas pieskārienu noņiema zobu un galvas sāpes, rakstija vēstules mazākais uz 4 lapām sīkā rokrakstā , gandrīz dzejā un varē'ja pusi no lapas aprakstīt kā zied ķirsis un no tā tekstiņa atrauties nevarēja, iņa man mācija tautas dziesmasun tēvam, kad viņš izteica vēlmi ielikt mani kaktā vienkārši teica, ka - Man tas meitēns patīk un es neļaušu viņam darīt pāri. Tad mēs ar Omi lepni naceltu degunu vēsi gājām šim garām uz viņa izstabu kur viņa man teica, ka tic, ka labākameitēna parmani pasaulē nav un tūvākā laikā nebūs. Pie tam Omis pēdējos 30 gadus 100% neko nedzirdēja un perfekti nolasīja tekstu no lūpām. Bet neviens , izņemot ģimeni to nenojauta ;o) Un vēl viņa teica , ka visi Riekstiņi( riekstiņi - tie esam mēs) nekad nav staigājuši ar nolaistu degunu un to laimēs atceramies visu mūžu. Un tie bija tie vārdi, ko viņai teicu tai vakarā , kad viņa pavisam no mums aizgāja. Viņa tikai pasmaija un acis viņai mirdzēja.
Man vienkārši ir reti sakarīga ģimene ;o)) |