Vienā vārdā, es ļāvu ieskatīties šiem savā iekšējā pasaulē, kaut gan godīgi sakot, nemaz negribējās…;o/ Bet , kad ārsts ieskatījās manās acīs un klusi pateica – “griezīsim”, sapratu, ka esmu pagalam…. Kad uz manīm skatās ar TĀDĀD acīm, manos spēkos nav atteikt ;o)))….
Ja biku atkāpsimies no tēmas, tad es iru tāds organisms, kurā jebkurš ārsts labprāt gribētu nedaudz parušināties, šie mani nopietni uztver tikai ar skalpeli rokā. Droši vien – pašaizsardzības reflekss, kas gan cits? Variantu nav. ;o( Ko es tur, es jau neko, lai tik atstāj visu komplektā un saliek pa vietām… ;o)
Nu ja, ja no paša sākuma, tad nestuves man nepatika – neiedvesa uzticību, operācijas zāle arī bija patukša, kaut gan manos mīļākos toņos, kaut kas no auksti zaļā salikuma, mūzika bija arī laba, autoru tagad nepateikšu, bet izvēle nebija no sliktām… vairs neatceros neko.
Kar pamodos, pirmais, ko sapratu, ka iepriekšējā dienā tas gājiens uz frizētavu bija galīgi velts. Nu tas tā … poēzija…. Uz kreisās rokas vēnai bija piestiprināts kaut kāds verķis, līdzīgs ventilim, kurā nemitīgi dzina iekšā kaut kādus ķīmiskos brīnumus…;o( un noņēma tikai šorīt. Ēst nedeva neko, bet visu laiku vēlējās redzēt gremošanas procesa galarezultātus – ķēmi! ;o))
Kad prasīju ārstam, ko jaunu priekš sevis viņš manī bija atklājis, skanēja atbilde – Zināt, visdīvainākais gadījums manā praksē. Beigās bijām tā aizrāvušies… vienā vārdā, tur bija ko darīt!!! Doma, ka mana iekšējā pasaule spēj aizraut ķirurgu brigādi, garīgo neuzlaboja. ;o( Vienā vārdā, gudrāka nekļuvu, bet jutos izmantota. ;o/
Tad sākās ciemiņu invāzija, visi paziņas vēlējās redzēt, ka es izskatos, kad man nav labi ;o) Kad jamie palika par daudz uzbāzīgi izlikos par beigtu un tas šķiet tos darīja par rāmākiem. ;o)
Uzprasīju māsiņai, kad šī beidzot izvilks man no vēnas to savu puļķi, man nepatīk nekādi svešķermeņi, kas ilgstoši atrodas manā organismā! Šī atbildēja, ka tas ir domāts tam, lai ārsti būtu droši, ka visas meitenes pēc operācijas jebkurā brīdī būtu viegli pieejamas. Aizgāju gulēt un jutos “viegli pieejama” , tas arī pašsajūtu neuzlaboja….;o(
Tad nāca ārsts:
-Jums ir spiediens!…
-Spiediens ir visiem, kas vēl dzīvi… noburkšķēju ;o/
-Es ar to domāju, ka liels spiediens… jams sevi palaboja…
(ko viņš no manis vispār sajēdz – kas uz mani attiecās viss ir ļoti liels, aizraujošs un izcils, kaut gan viņš to varēja arī nezināt)
Viens mammis bija unikāls ;oDDD : atmiņā pašreiz tikai divi gabali ;o)))
- sēž nabadziņš galvu saķēris un vaimanā – it kā laiks uz poda, bet kur nu tagad skriesi ar to sveci pakaļā!…;o)))
- (vakar, druška pie jamās ciemos atvilkās un abas kaut ko vērvelē stūrītī ;o))) :
-Es te Annužīņ uz kapiņiem gāju, tad redz, domāj, davai ieskriešu paskatīties, kā te vecam Annužam iet!…
-Varej, tok nesteigties, es vēl dzīva…
-Nu es jau ar,…- skatos, vēl smuk un šiverig…
Es būtu vēl klausījusies, bet te atskanēja pa visu nodaļu – Olguci, uz pārsiešanu!!!
-Man jau šodien pārsēja!!!! - protestēju
-Nevar būt! Šodien to varēju izdarīt tikai ES…!!!
Ugu, man te tagad, kāds mēģinās iestāstīt, ka te kāds pa kluso ir piezadzies un nevienam neredzot mani pārsēja! Tauta alkst mani pārsiet un uz trepēm jau burzma no gribētājiem un es atkal, kā vienmēr visu uzzinu pēdējā!!!
Nu tas īsumā būtu viss ;o) Iru mājā ;o) runāsim par augstām un cēlām lietām, seksu mēnesi nepiedāvāt ;oDDD |