Sākumā neko nesapratu… Balss klausulē tik nervoza, frāzes saraustītas;
- Man jārunā ar jums..!
- Es klausos…
- Gribu, lai jūs zinātu – es viņu mīlu! Un es viņu paturēšu sev…
Iekārtojos ērtāk, vakars solījās būt interesants:
- Esat droša?
- Pat nešaubāties, mums būs bērns!
- Es priecājos par viņu
- Tikai nevajag ironizēt, viņš jūs sen nemīl!…
- Nu tas vēl tāds , apspriežams jautājums. Un man būs atļauts zināt, cik sen?
- Mēnešus sešus!!..
- Aaa… ;o) Un kā jūs esat tik droša, ka nemīl?
- Viņš pats teica!… Jūs esat viņam apnikusi, jums nav fantāzijas, jūs esat sausa un garlaicīga. Jūs viņu ierobežojat un …Viņš to Jums pats pateiktu, tikai jūs viņu nekad neuzklausāt…!
- Bet Jūs taču es uzklausu! Un kur jūs taisāties dzīvot?
- Mēs īrēsim…
- Nu tas nekad nav droši… ;o( Cik jums gadu?
- Jums gar to nav nekādas daļas … 21.
Hm, es pēc balss dotu 26, bet lai jau paliek…:o))
- Un Ko Jūs no manis gribat?
- Lai Jūs viņu neturētu!
- Da manis pēc, lai tinās!
- Nu re! Taisnība, jūs viņu nemaz nemīlat!!!
- Nemīlu, jo ļauju iet?!! .. Jaukum, a kas man būtu viņu jāpiesien?..
- …(nometa klausuli)
Velns, tā laikam nekad neuzzināšu, kā to veci sauc ;o))… nu to, kuram atļāvu būt laimīgām sākot ar šodienu… interesanti, a cik šim gadu? Un kā sauc “mani”? Man vēl tik daudz būtu ko prasīt ;o) Tāds nervozs jaukums taipus klausules trāpījās vai arī es tiešām vairs neprotu uzturēt sarunu? ;o(…;o))) Kašmars…
|