No rīta apsveicu māsas kaķi vārda dienā. Jams šiem Fredis un es iru viņa krustmāte ;o) Fredis savā jaunībā bija izteikti pūkaini zils kaķis ar jancīgu raksturu, tad vienā brīdī viņam apriebās tas jūsmotāju pulks, Fredis nometa akotu un gaismā nāca visas slēptās no pasaules svītras, šis pārvērtās par prastu sētas runci. Bet ar šo viņa nedienas nav beigušās, tieši “jancīga” rakstura dēļ kādā jaukā dienā viņš ķirurģiski iespaidots zaudēja to … par ko jūs cīnītos līdz pēdējam … Bet Fredim neviens viedokli neprasīja un kopš tā laika viņu neieredz visu, kam piestiprināts izpūtējs un četri riteņi, jo viss sākās ar to, ka viņu iesēdināja iekš auto… Šai faktā ir arī kāda laba puse – kopš tā brīža, māsai ir ļoti jauka atruna - nevaru atbraukt – jābaro Fredis. Kāda k čertu barošana, ja viņš vienalga pārrodas mājā 2 x nedēļā un tikai priekš tam lai apārstētu kara brūces. Jo šādu tādu orgānu zaudējums nav iespaidojis Freda kareivīgumu. Gēni laikam …;o/ tas šai famīlijai ir raksurīgi…;o)
p.s. jā , kas par mani - man šo problēmu njau ;o))) |