| uhh..man šī sajūta bija vēl nesen, gāju naktī, ap vieniem, ar lielu kaukāzieti pavadā un tikko dilt sākušu mēnesi sev acu priekšā..neaprakstāmi! man šķiet, ka, lai atkal sajustu šo īpašo sajūsmu, ir tiki jāieklausās ko vienā mirklī var pačukstēt ( vai izbrēkt) sirds. to mirkli var viegli palaist garām ar ikdienišķām rūpēm vai domām, bet ja to notver, tad tās citas domas vairs nepastāv, ir tikai tas mirklis un tas ir brīnišķīgs! man sirds tā pačukstējusi vienmēr ir tā spontāni un man pašai negaidīti, bet pēc tās nakts un vakardienas sapratu, ka jāklausa..;) |