Ir kāds īpašs dvēseles stāvoklis, kad tu vairs neesi tu… Tu esi ārpus sevis un tu sev vairs neesi svarīgs . Tu esi kopā ar visu pasauli un bezgalīgi laimīgs… Bieži tai laikā, ko pieņemts saukt par bērnību tas bija tik viegli sasniedzams… Pirmo reizi liekas gados piecos, kādā lielā zālē apsēdos pie klavierēm, nebija neviena, pieskaros kādam taustiņam un … kāds spēks mani jau nesa kur tālumā caur varavīksnes krāsas mākoņiem, tad kādu gadu vēlāk, kad pirmo reizi redzēju pusnaktī jūru un zvaigznes, kas klusi sanēja un tā dīvaina smarža… tas, ko sauc par dvēseli klusi šūpojās siltos viļņos, kaut kur tur – bezgalībā un es apsolīju sev, ka tā sajūta paliks ar mani vienmēr … Tad, bija vēl reize… kad biju uzrāpusies uz kāda metrus divus augsta žoga un gāju par tā malu … metrus deviņus liekas… bailes nebija, bija tāda dīvaina sajūsma, kas atkal pārtapa tai lidojuma sajūta… kā tiku galā un kā nokāpu neatceros, atceros tikai to, ka atkal biju tur… Tas atkārtojās vēl un vēl … līdz vienā dienā es sapratu, ka ar to ir cauri. Es vairs neprotu lidot.
Nez, kāpēc šovakar atcerējos, man tā pietrūkst tā lidojuma…. šodien, šovakar… un vienmēr… |