Diena sākās rosīgi. Ap pusdeviņiem kaķis uzsēdās man uz galvas un es atcerējos, ka man šai dienai bija kaut kādi plāni. Piecēlos, sāpēja visas maliņas un to, kas notika pa nakti ar matiem līdzcilvēkiem nedrīkstēja rādīt, acis aizpampušas, un tā seja spogulī! – tā nebija mana. Organisms gribēja gulēt un sapņa turpinājumu. Bet košaks mani spītīgi stūma uz ledusskapja pusi. Uzliku kafiju un kādas 15 minūtes zem dušas kardināli mainīja situāciju. Bija skaidrs - ar kājām nekur tālu netikšu, būs vien jākurbulē vecais labais Ķirsis. Paveicās, uz VID semināru paspēju. Pilna zāle un viens brīvs krēsls. Priekš manis. Par gada pārskatiem neko jaunu neuzzināju, pāris reizes gandrīz iesnaudos, toties ekšen pa brīvu, žāvājos, bet varonīgi izturēju līdz galam.
Atpakaļceļā aiz pieraduma ieskrēju Maximā. Sāku kaut ko krāmēt grozā, kad atskanēja sirēna un pārdevējas visus izdzina no bodes. Grozs, protams, palika iekšā. Gaidīt kad nobruks jumts vai atbrauks ugunsdzēsēji nebija iekāriena, tāpēc braucu prom. Mājās atcerējos, ka februāris tulīt beigsies un droši vien visi grib algu. Nu labi, algu gribēju es. Aprēķināju, pārskaitīju, saņemu.
Garīgais uzlabojās, bet organisms vēl nebija pamodies līdz ar to arī nebija lietojams jo nerkstēja un nīkuļoja. Pati doma par trenažieriem dzina izmisumā. Es jutu, ka nobeigšos turpat un par savu naudu.. doma par naudu uzdzina asumu. Pēc 10 minūtēm jau biju uz vietas. Pēc stundas nesāpēja vairs nekas! Tad zvanīja mobilais. Kāds tai galā paziņoja, ka vienai no trepju telpām sabojājusies ārdurvju koda slēdzene. Pulkstenis rādīja 20:15. Nejutu nekāda iekāriena sēdēt visu nakti pie ārdurvīm par iekšā laidēju. Tāpēc solīju par to visu padomāt rīt, noliku klausuli un sāku pucēt nadziņus. Tāpat vien, priekam. Kaķis jau silda gultu. Par ko bija tas pārtrauktais sapnis... |
