Ziema skaisti atvadās, ja tā ziņa par +15 grādiem brīvdienās nav kārtējā pīle. Kupenas sadzītas uz kādu pusmetru, saulīte pa virsu rotaļājās. Skaisti.
Naktī bija atkal tās sapnis. Nezinu, vai biju kādreiz stāstījusi, bet jau gadus desmit man pa retam naktī rādās kāds seriāls par manu otru dzīvokli, kas it kā atrodas tai pus Gaujas. Pirmajā sērijā iegādājos tiesības uz to iegādi, tāpat vien. Vieta, mājas celšanai nebija no labākām, apkārtne... nu tāds visu pamests nostūris. Un tagad, ja paveicos ierodos to apskatīt. Kopš tā pirkšanas brīža, kā jau stāstīju, pagāja gadi desmit. Un katru reizi, kad sapnī tur iebraucu, mani sagaida jauni pārsteigumi. Pašreiz skats ir vienkārši fantastisks. Māja izskatās pēc grandioza skudru pūžņa celta Gaudi stilā. Visapkārt mazi un lieli ezeriņi, dienvidu parks, dīvainas formas balkoni, viscaur noauguši ar vīteņaugiem, balkoni, kā tādi lenta savieno savā starpā dzīvokļus no ārpuses un jaukā serpentīnā sasniedz zemi. Skudru pūžņa iekšpusē pilns ar visa veida jaukām bodītēm, kinozālēm, atceros vēl bibliotēku un kādu lielu ēstuvi. Pilns ar cilvēkiem, kas mani pazīst un jau sveicina. Visa kā pilns, kā tādā lielā kruīzu lainerī. Spoguļu lifti un lejā atrodas recepšen, kur iedzīvotājiem izsniedz dzīvokļu atslēgas. Nez kāpēc prasīju pēc 254 numura. Kad izgāju cauri koridoru labirintam savu dzīvokli vairs nepazinu. Virtuve bija, bet nekā nevarēju atrast istabas. Vāks, vēlāk izrādījās, ka mans dzīvoklis bija numur 416. Bija tāds skaists vakars, kad izgāju ielās, visapkārt īstas lielpilsētas nakts pilsēta, kaut kāds Sankt Pēterburgas un Parīzes misēklis, laternu siltā apgaismojumā skaists bezgalīgi. Atceros, ka padomāju, kāda velna pēc es dzīvoju tai pus Gaujas, ja visa dzīve notiek te. Pamodos. Bija skumji. Gribējās atpakaļ.
Neņemiet ļaunā, ka tik sīki aprakstīju, es to priekš sevis lai atcerētos – gribās kaut kad uzgleznot |
