| Vakar visu dienu sēdēju uz virtuves taburetes un tapa skaidrs, ka vēl vienu dienu tas dupsis neizturēs. Tuvojās mēneša beigas, ceturkšņa beigas un arī cita veida atrakcijas, tāpēc no paša rīta vilku savu pakaļu uz mēbeļu bodēm. Iemēģināju kaut kur pāri par 20 beņķiem un centos ieklausīties savā iekšējā balsī. Izskatās, ka pēc vakardienas spīdzināšanas pakaļa bija apjukusi un pati nezināja ko grib. Beigās, palika trīs varianti,- pirmais patīkams pēc dizaina ar visāda veida ekstrām un pribambasiem, bet dikti dārgs. Divi lētāki - viens gandrīz balts un dikti ērts, otrs melns, bes jebkādām fičām, nopietns, bet ja tai pakaļai bija ērti, par muguru īsti nebiju droša. Pienāca zolīda vecuma pārdevējs un prasīja, kuru tad būšu izvēlējusies. Izklāstīju savas šaubas un jams nekļūdīgi ierādīja man krēslu, kuram īpaši nebiju pievērsusies. Iesēdos... un pateicu, ka ņemu. Tagad, ķeru kaifu - padomāts par visu - krusti, kakls, galva, viss perfekti nofiksēts, Tumši brūna āda, rokturi tikpat forši notapsēti, kā viss sēdeklis, sajūta, ir kā superīga dīvāna. Par pakaļu nemaz nerunāju, tā sen tik labi nebija jutusies. Palaimējās, ja vajag izvēlēties ko ērtu gulēšanai vai sēdēšanai - veči ir īsti lietpratēji. |
