| 18..februāris. Sestdiena. Rīts. Izlecu no gultas un sāku bizot pa dzīvokli. Bez jebkādas panikas, tā - mierīgi skraidu. Vienīgais, kas ir sajūsmā par manu agro cēlienu ir kaķis, kas maisās pa kājām, ņurd un purpina kaut ko, kā arī visādos citādos veidos uzmācās un izrāda savu atzinību. Vienīgais, labi pārbaudīts veids, kā tikt no tās vaļā – pabarot to spalvu kušķi. Gar logiem aizvelkas kāds pensionāru bariņš, nu ja... tas „pret” pasākums. Nu nē, jau, es, protams, pret, bet manā gadījumā, jo mani vairāk aģitē, mēģina pārliecināt, kaut ko iestāstīt un uz kaut kurieni virzīt izraisa iekšējo pretestību. Vai patiešām nepietiek ar to kas rakstīts Satversmē! Es dzīvoju šai valstī, tātad visam tam piekrītu, ko vēl no manis vajag? Kopš pēdējās vēlēšanu atrakcijas manī ir noturīga alerģija pret visiem kas izliekas, ka viņiem ir svarīgs mans viedoklis. Nē, nu tāds man tas rīta noskaņojums. Varbūt tas tādēļ, ka es to uztveru ļoti personīgi, jo jūtos, kā vēlēšanu upuris. Nu to pašu vēlēšanu, kas notika nedēļu atpakaļ mūsu mājas bēniņos un kur, pieļauju tikai kvoruma trūkuma dēļ mani „ievēlēja” valdē un tā kā visi pārējie locekļi tā vai šā nodarbināti pamata darbos tieši man tagad jākomunicē ar visādiem notāriem, uzņēmumu reģistriem, būvvaldēm, un citiem man līdzīgiem bēdubrāļiem. Un tieši man zvana visi, kam salst pakaļa, vai līst kaut kas slapjš no griestiem. Vienā vārdā – diena ir sākusies ...ta jau redzēs |
