Parasti es esmu tas cilvēks, kas visiem mežā ierāda pareizo virzienu... Un tad pēkšņi es stāvu meža vidu un man nemazākās sajēgas kur tā mašīna, kur visi skuķi. Pēc laba laika uzskrēju virsū kādai skaisti iebrauktai stigai. Mēģināju sazvanīt skuķus, jautāju uz kuru pusi viņām krīt ēna, kad viņas skatās uz mašīnu. Laikam kaut ko nesapratu, pēc kāda laika sapratu, ka stīga, nemaz nav tas ceļš, atkal ieskrēju mežā un pēc kāda brīža ieraudzīju izcirtumu un kaut kādu dīvainu pleķi. Pleķis izrādījās mašīna, neviena blakus nebija. Bet bija arī laba zīme - mašīna stāvēja pie dzelzceļa un , kas vēl svarīgāks uz stīgas ar elektrības stabu līniju. Pēc atmiņas atcerējos, ka dzelzceļš iet paralēli šosejai. Apmērām kādus 5-7 km attālumā. Droši devos pa stīgu šosejas virzienā. Pa ceļam uzskrēju virsū kādam mammucim. kas bolīja acis un kratīja galvu - vai! tas viss tik tālu. Bet variantu nebija pagāja ap40 min līdz tiku līdz šosejai. Kas interesanti tur stāvēja zīme, ka mēs iebraucam Border... vienā vārdā, gandrīz pārskrēju pāri robežai. Mašīnu bija daudz, protams, ka neviens neapstājās ( es ar neapstātos). Līdz vietai, kur bija tas liktenīgais pagrieziens(atkal meža iekšā) bija attālums kaut kur 2,5 autobusu pieturas, tas varētu būt 8-9 km. Pēc pagrieziena, viss jau bija pazīstāms, vēl kādi 3-4 km un es ieraudzīju savu Ķirsi. Skuķi rosījās kaut kur blakus. Iedzērām kafiju un izbraucām tieši divos, kā plānojām! Interesanti, KĀ gan man to visu vakar izdevās tik skaisti izplānot?
Sāp visas maliņas, biju nogājusi kaut kur ap 30 km. |
