Un tad ir sestdienas vakars, kaut kur pie Rīgas norūcina pērkons un Valmierā automatiski atslēdzās televīzors. Pavisam. Visai mājāi. Tas viss notiek kaut kur ap 10 vakarā, kad gulēt tā kā par āgru un plānot kaut ko ir tā kā par vēlu. Mājās sutoņa, visur pa grīdu mētājās kaut kādi kaķi... Nu tai nozīmē, ka tas astainais brīnums visu laiku velkās man līdz, un kad panāk, krīt gar zemi pozā - ņem mani vai vismaz pakasi aiz auss. Kāju nav kur spert, jo tas spalvu kamols ir visur. Vienā vārdā - vākars ir izpļurgāts.Kaut gan dienai nebija ne vainas, izdevās praktiski dobeigt tos divus ceriņu pušķus eļļa, kad salabošu fočiku, droši vien atrādīšu ievērtēšanai. Tas praktiski arī viss. Gaidam lietu, kaut gan diez vai mums kas tiks, jo šajās dienās, 'visa jautrība šai valstī notiek tikai Rīgā.
p.s. pulkst. 1 naktī sāk rādīt TV - kad tas nafig nevienam vairs nav vajadzīgs ;o( |
