Nebija nemazākās vēlmes iziet ielās... nu kā jutu. Piespiedu signalazācīju un Ķirsis iebļāvās nelabā balsī. Pārbaudīju vēl reizi -tā pati reakcija - pie opcijas aizvērt bļauj kā negudrs! Ievērtēju durvis- centrālā atslēga tās ciet neslēdz. Palika neomulīgi. Tāpēc atmetu roku visiem plāniem un braucu pie auto elektriķa... tas izskatijās aizņemts un tāpēc ieslēdzu sejas opciju - "stulba sieviete uz nervu sabrukuma robežas". Džeks atlika malā savus bleķus un pienāca klāt Ķirsim. Tas uzvedās tik pat neadekvāti. Nomainijām drošinātāju zem stūres, Ķirsis vais tik trakoti nebļāva, bet arī durvis ciet nevēra. Pēc brīža, bagažniekā atradām durvju slēdzamo mehanismu - Ārprāts, vāciņš bija gandrīz pavisam izkusis. Sapratu - būs jāmaksā! Džeks piezvanija uz pāris vietām un noskaidroja, ka būs gan un ap 25 lašiem(gadījumā, ja to verķi izdosies atrast). Palika skumji. Iedevu savu kontaktu, gadījumam ja to verķi atradīs un prasīju, kā lai es to Ķirsi tagad lietoju. Izrādās, ka pastāv vēl opcija - atslēgas pagriešana durvīs pirms iekāpšanas. ;o) Sen neko tādu nebiju darījusi un nejutos šai sakarā droša. A kā ar pārējām durvīm, nu tur ir jāizvelk tie puļķi no iekšpuses,- teica Džeks un iebīdīja "tos puļķus" pozīcijā - durvis ciet. Viss! Līdz ar to abas aizmugurējās durvis palika aizvērtas neatgriezeniski, jo tiem puļķiem nebija uzskrūvēti virsū fiksātori (arī tādi puļķīši) un cik atceros, tad es to Ķirsi tieši tādā stāvokļi dabūju lietošanai. Nē, nu protams, man jau pietiek arī ar to, ka šofera durvis verās vaļā, bet kaut kā gribās lai visas... Laikam esmu izlepusi. Tātad rīt jāteš uz šrotiem meklēt skrūvējamos fiksātoriņus. Tā man vēl trūka, it kā es zinātu kur tie šroti ir.
Tad ieskrēju pie mammuča, jo vakar tā man lika manīt, ka ir nobriedusi mainīt matu sasuku un jau gadus desmit visas tās izmaiņas notiek uz mana rēķina. Paklikšķināju šķēres un jautāju, kādas būs vēlmes? Mammis domīgi pavērās spogulī un nopūtās, - man ko īsāku un kaut kā tā, lai es to galvu kādu laiku varētu lietot. Vienā vārdā - visa atbildība par smukumu bija atkal uzvelta uz mani. Labs ir,- nopūtos - un metos iekšā tai afērā. Pēc minūtēm 15 mēs abas atviegloti nopūtamies. Pirmais ko darīju, kad pārbraucu mājā, zvanīju savai frizierei. Tas ir maigam dzimumam raksturīgs reflekss, ja tuvumā kāda ar svaigu frizūru, pēc pāris dienām smukas būs visas. Nu tad uz pirmdienu,- teica frizierīte,- un ko paredzēts darīt. Man kaut ko tādu lai es to galvu kādu laiku varētu lietot,- atbildēju. |
