| No rīta, kad pavēros logā, sapratu, ka tas skats nav priekš Ķirša maigiem nerviem – dievs ar viņu... un metos kupenās, tas , kas notika sētā nav ne izstāstāms ne atrādāms, nožēloju, ka nepaķēru fotoaparātu, tad lecu pāri kupenām uz darba pusi... Pusceļā, kāds no stūrētājiem mani atpazina un manas rīta atrakcijas veiksmīgi noslēdzās.... Darbā pēc pusstundas sāka tecēt deguns, parādījās kaut kāds klepus un es sapratu, ka beidzot arī Organisms bija gatavs izteikt savu viedokli... Kolēģīte līdzjūtīgi manī pavērās, es tik vien, kā atmetu roku , - Tikko no slimības lapas - laikam esmu bezcerīga!... Nekas, - viņa mani mierināja,- nekas, bezcerīgie parasti šķauda un puņķojās, bet nodzīvo garu mūžu.... vot tie pārējie, tie gan, nobeidzas pirmie. Laikam aiz līdzjūtības ... ( Kārtējā, „pērle”, nodomāju un ātri pierakstīju vārdiņus). Palika vieglāk, arī sinoptiķi solīja uz nedēļas beigām pavasari... Dzīve tomēr IR skaista!!! |
